Atskats uz Latvijas bibliotekāru 16. konferenci. Vēsture un vīzija

Konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties divpadsmit referentu lasījumus. Turpinot rakstu sēriju, pievērsīsimies četriem no tiem.

2. daļa. Vēsture un vīzija

Ar Bibliotekāru biedrības vēsturisko mozaīku periodā no 1923. līdz 1940. gadam mūsu iepazīstināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra galvenais bibliogrāfs Viesturs Zanders. Ir vairākas atbildes uz jautājumu, kurš gan ir iniciējis bibliotekārās biedrības izveidi. Viena no tām – Bibliotēku lietu veicināšanas biedrības dibināšana 1912. gada ziemā; dibināšanas sapulces vadītājs bija Voldemārs Caune. Rezultātā varētu teikt, ka jau pagājušogad mēs varējām atzīmēt 100 gadu jubileju pirmās bibliotekāru profesionālas organizācijas izveidei. Biedrības mērķis bija veidot biroju, kas gādātu par jaunas bibliotēkas ierīkošanu un līdzšinējo bibliotēku darbības sekmīgu nodrošināšanu, kā arī par bibliotēku rokasgrāmatas publicēšanu un bibliotekāru izglītošanu.

Pagāja zināms laiks un 1923. gada martā, izveidojot organizācijas komiteju, tika dibināta Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB). Tās pirmais vadītājs bija Teodors Līventāls, kam sekoja Voldemārs Caune un Mārtiņš Stumbergs. Taču jāsaka, ka biedrības dibināšanas sanāksme notika nedaudz vēlāk – 1923. gada 29. aprīlī. Tā paša gada vasarā biedrība sarīkoja pirmo Latvijas Bibliotekāru kongresu, kurš ilga trīs dienas laikā no 18. līdz 20. augustam. Kongresa ietvaros bija apskatāma viena no pirmajām plašākajām grāmatu izstādēm.

LBB biedru karte (1923)

Biedrība darbojās arī starptautiskās sadarbības jomā – 1924. gada 29.-31. decembrī Rīgā viesojās bibliotekāri no Igaunijas. 1926. gadā tika aizsākta sadarbība ar ASV bibliotēku asociāciju, bet 1929. gadā biedrība kļuva par Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) locekli. 1929. gada 15.-30. jūnijā ap 30 biedrības delegātu piedalījās pirmajā IFLA kongresā Romā. 1930. gada 12.-13. oktobrī biedrība organizēja pirmo Baltijas bibliotekāru kongresu, kas noritēja Rīgā.

Ar diezgan lielām grūtībām laikā no 1937. līdz 1940. gadam biedrība izdeva 13 nozares žurnāla “Bibliotekārs” numurus. Tā mērķauditorija – bibliotēku darbinieki un grāmatu mīļotāji. 1940. gads ir arī tas laiks, kad biedrībai nācās pārtraukt savu darbību līdz tās atjaunošanai 1989. gadā.

Noslēgumā Viesturs Zanders uzrunāja Jauno speciālistu sekciju ar aicinājumu pievērsties mūsu izcilāko grāmatzinātnieku darba popularizēšanai tīmeklī, izmantojot Vikipēdijas sniegtās iespējas.

Savukārt, Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) Bibliotēku dienesta galvenā speciāliste Inta Sallinene iepazīstināja mūs ar Latvijas profesionālo bibliotekāro izdevumu apskatu. Savā ziņojumā referente ietvēra informāciju par sekojošiem izdevumiem:

• Latvijas Bibliotēku padomes gada grāmata (1926, 1932);
• Bibliotekārs (1937-1940);
• Bibliotekārs: speciālizdevums (1989-1991);
• Nota Bene (1992-1993);
• Es daru tā (1994-2000);
• Bibliotēkas Pasaule (2000-2003);
• Bibliotēku Pasaule (2003-2013).

Noslēgumā tika apskatīti arī divi RCB izdevumi: “Jaunās Vēstis” (2001) un “Rīgas Centrālās bibliotēkas gadagrāmata” (2003).

LNB Stratēģiskās nodaļas vadītājs Uldis Zariņš mums piedāvāja provokatīvu skatījumu uz bibliotēkas sūtību, liekot pašiem sev pajautāt, kas ir bibliotēka. No vienas puses bibliotēkas definīcija ir sniegta Bibliotēku likumā, kur teikts, ka bibliotēka pasaules kultūras mantojumu (iespieddarbus, elektroniskos izdevumus, rokrakstu un citus dokumentus) uzkrāj un saglabā, sistematizē, kataloģizē un bibliogrāfē, kā arī nodrošina šī kultūras mantojuma pieejamību un izmantošanu. Šajā definīcijā iztrūkst viena būtiska nianse – bibliotēkas nodrošina arī bibliotēkas pakalpojumu izmantošanu.

Bibliotēka ir kā tilts, kas savieno sabiedrību un…
Foto: Mike Johnston (Flickr)

Uldis Zariņš piedāvāja paskatīties uz to, kā mūs redz sabiedrība un kā sevi redzam mēs. Protams, sabiedrībai bibliotēka saistās ar vietu, kur tiek izsniegtas grāmatas. Savukārt, bibliotekāri bibliotēku redz kā fundamentālu zināšanu templi, trešās mājas vai digitalizācijas centru u.tml. Taču, ja vienkāršojam bibliotēkas definīciju, – bibliotēka ir kā tilts, kas savieno sabiedrību un… Viens pieņēmums ir, ka tilta otrā pusē atrodas informācija. Tādā gadījumā mēs strādājam ārkārtīgi smagos konkurences apstākļos.  No otras puses jēdziens “informācija” ir pārāk plašs, tādējādi zaudējot bibliotēkas specifiskās iezīmes. Rodas jautājums, vai tiešām 21. gadsimta cilvēkam ir nepieciešams iegūt vēl vairāk informācijas? Varbūt viņam ir nepieciešams iegūt precīzāku informāciju? Taču arī šajā jomā mums ir konkurence, jo, piemēram, faktoloģisku informāciju vieglāk atrast internetā. Varam runāt arī par informācijas organizēšanas funkciju. Taču rodas  jautājums, vai bibliotēkās izmantotās informācijas organizēšanas shēmas ir pietiekami elastīgas, vai mēs savu darbu darām pietiekoši labi. Kāpēc intuitīvi vieglāk atrast sev interesējošo grāmatu Amazone, nevis bibliotēkas elektroniskajā katalogā? Arī drukātā kultūras mantojuma apjoms ar katru gadu sarūk, un tipiskas bibliotēkas nestrādā ar multimediju resursiem.

Google uzņēmuma misija ir “sakārtot pasaules informāciju tā, lai to padarītu vispārēji pieejamu un lietderīgu”. Arī bibliotēkai, piestāvētu šāda misija, taču tā ir Google misija. Jautājums ir, kura ir bibliotēkas darbības niša?

Protams, kultūras mantojuma saglabāšanas funkcija nekur nepazudīs – cilvēkiem vienmēr interesēs, kā viņu priekšgājēji izpaudās internetā un sociālajos medijos. Pazudīs vajadzība komplektēt savu krājumu, tā vietā informācija tiks glabāta vienā kopējā “mākonī”. Zinot arī to, ka cilvēki nav piedzimuši ar iedzimtu prasmi atrast un izmantot informāciju, radot jaunas zināšanas. Bibliotēkas misija Nr.1 arī nākotnē būs cīnīties analfabētismu. Kā teicis Alvins Toflers: “21. gadsimta analfabēti būs nevis tie, kuri neprot lasīt un rakstīt, bet gan tie, kuri neprot mācīties, aizmirst, kā mācīties, un kuriem jāiemācās mācīties no jauna.”

Bibliotēka ir kā tilts, kas savieno sabiedrību un zināšanas. Bibliotēkas ir kā zināšanu laboratorija, kā virtuve, kurā prasmīgi pavāri no dažādām sastāvdaļām kombinē garšīgus ēdienus, kā palīgs zināšanu radīšanā un izplatīšanā. Vieta, kur cilvēkiem radoši izpausties. Un, runājot par nākotni, cilvēki paši pateiks priekšā, ko viņi vēlas un kāda veida aktivitātes ir nepieciešams atbalstīt. Atliek tikai būt atvērtiem pārmaiņām.

Latvijas Universitātes (LU) Bibliotēkas direktore Iveta Gudakovska mūs iepazīstināja ar LU Sociālo un humanitāro pētījumu centra un bibliotēkas apvienošanas koncepciju. Pētniecības un studiju darba konsolidācija ir LU vadības darba uzdevums ne tikai bibliotēkai, bet arī pētniekiem. Lai to veidotu, ir jāizpilda vesela virkne nosacījumu. Viens no tiem ir finansējums – LU Sociālo un humanitāro pētījumu centra darbiniekiem un bibliotēkai būs jādarbojas vienā ēkā, Kalpaka bulvārī 4, kas par ERAF finansējumu zinātniskās pētniecības un infrastruktūras uzlabošanai tika renovēta. Projekta rezultātā tiks veidota pavisam jauna tipa bibliotēka universitātes sastāvā, kurai nav analoga Latvijā. Bibliotēkai būs jāveic izzinošā darbība, lai noskaidrotu institūta darbinieku informācijas vajadzības. Arī pašiem institūta darbiniekiem būs jāmācās cieši sastrādāties vienam ar otru. Projekta realizācijas termiņš: 2013. gada rudens.

Kerkoviusa nams Kalpaka bulvārī 4

Par pašu ēku. Agrākā Totlēbena bulvāra savrupnams ir neogotikas stila parauga ēka, kuru savai ģimenei pasūtīja Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss. Tās arhitekts ir Jānis Frīdrihs Baumanis, pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts. Mūsdienās saglabājušies un restaurēti unikāli 19. gadsimta 90. gadu interjera elementi. Kopš 1940. gada to apsaimnieko LU Bibliotēka. Ēkā atjaunota 2013. gada janvārī. Un pašlaik, iepriekš pierakstoties, tā ir pieejama apskatei.

---

1. daļa – Konferences atklāšana.
2. daļa – Vēsture un vīzija.
3. daļa – Stratēģija un informācijas resursi.
4. daļa – Sadarbības projekti.
5. daļa – Formāli neformālais.

---

Pārskatu sagatavoja: Dace Ūdre