© Aiga Grēniņa, 2017
Dzīvojam laikā, kad ir pa brīdim kaut kur tiek minēta kāda pratība: informācijpratība, finanšu pratība, digitālā pratība, veselības pratība un tā tālāk un tā joprojām. Latvijā starp visām pratībām pēdējā laikā arvien biežāk parādās arī medijpratība. Tas saistīts ar to, ka 2016. gada novembrī valdība akceptēja Kultūras ministrijas izstrādāto dokumentu Latvijas mediju pamatnostādnes 2016.–2020. gadam.
Medijpratībai kā jau vairumam mūsdienu terminu, ir daudz definīciju. Atsaucoties uz Skandināvijas pētnieku secinājumiem – galvenais un kopīgais tām visām ir kritiskās domāšanas prasmes un to attīstīšana (Wadbring & Pekkala, 2017). Turpinājumā vēlos medijpratības būtību skaidrot, vadoties no ASV medijpratības ekspertes Džūlija Smitas pieredzes. Viņa par medijpratības jautājumiem sabiedrību izglīto jau kopš 1997.gada, bet vēl joprojām bieži nākas skaidrot, ko nozīmē medijpratība.
Tad viņa saka: «es mācu cilvēkiem kritiski raudzīties uz medijiem, ko viņi izmanto. Kā tos novērtēt, kritizēt un analizēt, nebūt kā aitām un akli ticēt visam, bet domāt pašiem ar savu galvu. Veikt pārdomātus un gudrus lēmumus par to, ko pirkt, par ko balsot un neticēt stereotipiem, kas parādās mediju saturā» (Smith, 2015, p. 5).
Ceru, ka tikko izdotais izdevums «Ceļojums medijpratībā. Idejas nodarbībām ar bērniem bibliotēkās» Latvijas bibliotekāriem palīdzēs radīt savu izpratni par medijpratību un sniegs praktiskas idejas, kā runāt ar bērniem par medijpratību. Metodiskajā materiālā īpaša loma pievērsta grāmatai kā medijam, jo lasītprasme un lasītprieks ir tieši saistāmi ar kritiskās domāšanas, satura izvērtēšanas, atstāstīšanas un jautāšanas prasmju attīstīšanu.
Turpināt lasīšanu “Par medijpratību bibliotēkās!” →