© Linda Voropajeva, 2012 | speciāli LBB JSS
2009. gada 31. augustā Starptautiskās arhīvu padomes (International Council of Archives) prezidents Ījans Vilsons (Ian Wilson) vadīja semināru “Arhīvi un citas atmiņu institūcijas”, uzstājoties ar priekšlasījumu par bibliotēku un arhīvu sadarbības iespējām un modeļiem atmiņu institūciju lomas veicināšanā. Tajā viņš dalījās pieredzē par nacionālās bibliotēkas un arhīvu apvienošanu vienā institūcijā, kā tas ir Kanādā.
“Sabiedrības atmiņa un tās dokumentārais mantojums, atrodoties bibliotēkā, arhīvā vai muzejā, lielākoties ir viena no valsts un tās iedzīvotāju lielākajām bagātībām. Līdz ar to ir būtiski izvērtēt un meklēt šo institūciju optimālu darbības un sadarbības modeli”,
uzsvēra Vilsons.
Viņaprāt, atmiņas institūciju darbā meklējama dažādu institūciju krājumos esošā mantojuma integrācija, kur bibliotēkas un arhīvu kopīgs darbs ir veids, kā veicināt dokumentārā mantojuma vienotību. Viņš uzsvēra, ka arhīvu un bibliotēku darbs ir nevis kalpot savas profesijas standartiem, bet gan sabiedrības vajadzībām, kopjot tās mantojumu un padarot to pieejamu ikvienam (1).
Ījans Vilsons minēja atmiņu institūciju nozīmīgo lomu arī zināšanu sabiedrības veidošanā un lasīt un rakstīt prasmes veicināšanā. Viņš norādīja, ka atmiņas institūciju varā ir mainīt cilvēku dzīves, jo tieši lasīt un rakstīt prasme nodrošina pieeju zināšanām un ir pamats atmiņas un identitātes uzturēšanai (2).
2004. gadā Kanādas Nacionālais arhīvs un Kanādas Nacionālā bibliotēka tika apvienotas saskaņā ar Kanādas bibliotēku un arhīvu likumu, lai radītu jaunu zināšanu iestādi kanādiešiem – Kanādas bibliotēku un arhīvu, ilgstošu zināšanu avotu un atmiņas krātuvi, saglabājot Kanādas valdību un tās iestādes (3).
Turpināt lasīšanu “Atmiņas institūciju sadarbība: Kanādas piemērs”
LBB Jauno speciālistu sekcija 