ES mūžizglītības iespējas skolu bibliotekāriem jeb SMILE Lisabona: muzeja stāstu pasaule

© Aija Jankava, 2014 | speciāli LBB JSS

Pasauli veido stāsti, nevis atomi. Pasaule ir konstruēta sociāli, ne ķīmiski vai bioloģiski, to ar saviem stāstiem veido un projicē cilvēce grāmatās, kino, uz skatuves, izstādēs, galerijās, muzejos, bibliotēkās. Šis zviedru pasniedzēja un kursu vadītāja Deivida Pauvela teiciens kļuva par savdabīgu mantru 22 Eiropas valstu skolotājiem un bibliotekāriem, nedēļas garumā izzinot muzeju pratību Lisabonā. Mācījāmies vērot, analizēt, izvērtēt, interpretēt un izmantot muzeju kā mācību līdzekli kursā „SMILE Lisbon”, ar šīm piezīmēm vēlos jūs informēt par savu neseno individuālās mobilitātes pieredzi.

Kursu vadītājs Deivids atradis jaunu savu kursu logo – SMILE Lisbon!

SMILE ir viens no veiksmīgākajiem ES mūžizglītības apmācību projektiem, kas darbojas Zviedrijā nu jau 10 gadus, to vada zviedru un britu mācībspēki. Tas ir projekts, kurš veicina skolu un muzeju satikšanos kā mācību un identitātes, nacionālās pašapziņas, Eiropeiskās piederības veidošanās iespēju. Vairāk par projektu vietnē: www.eucourses.eu.

Personiskā interese par šo kursu man bija divēja: gan no bibliotekārā un pedagoģiskā darba, gan no skolas muzeja izveides konceptuālā viedokļa. To, ka šodienas muzejs nav tikai kultūras mantojuma krātuve, bet mācību vieta, es apzinos un vēlējos to pieredzēt praktiski. No apmācības sagaidīju iespēju pieredzēt skolas un muzeja sinerģijas iespējas.

22 foršie skolotāji un bibliotekāri no visas Eiropas

Lisabonas projekta teorētiskais un praktiskais saturs – muzeju pieredze, darbs grupās, priekšlasījumi, refleksijas – sabalansēts līdz perfekcijai. Daudzie apmeklētie muzeji tika izvēlēti ar mērķi iepazīt dažādas muzeja pratības metodes: formālas un neformālas, orālas un vizuālas, vienvirziena un starppersonālas, telpiskas un kinētiskas. Nedēļas ietvaros kopīgi vērojām un atpazinām katra konkrētā muzeja darbības koncepciju, mērķus, virzienu un nodomus, kuri nosaka, kā objekti, dizaina, mediju, struktūras, interaktīvie elementi, etiķetes, zīmes, telpas un personāls izstāsta ekspozīcijas tēmu.

Google mākslas projekts

© Margarita Dankova, 2013

Dažreiz katrs no mums ir vēlējies vienas sekundes laikā nokļūt citā laikā un citā vietā, piemēram, pastaigāties Luvras senajās telpās vai pavērot Ēģiptes piramīdas. Diemžēl realitātē tas nevienam nav izdevies. Tomēr tagad, attīstoties tehnoloģijām, mēs kļūstam aizvien tuvāk saviem sapņiem un kārtējais solis šī sapņa īstenošanai ir… Google Art Project!

Google mākslas projekta mērķis ir apkopot vienuviet un padarīt pieejamus apskatei mākslas darbus (gleznas, skulptūras, arhitektūras objektus u.c.) no dažādu pasaules valstu muzeju kolekcijām, veicinot sabiedrības izpratni un zināšanas par pasaules kultūras mantojumu un nodrošinot kultūras saglabāšanu un attīstīšanu digitālajā vidē.

Projekta piedāvātās gleznas no Van Goga muzeja
(Amsterdama, Nīderlande)

Apdraudēto skaņu muzejs

© Kristina Papule, 2012

“Iztēlojieties pasauli, kurā vairs nebūs iespējams dzirdēt Windows 95 sistēmas datora simfonisko darba sākumu. Iztēlojieties daudzas bērnu paaudzes, kam būs sveša eņģeļu sačukstēšanās, kas nāk no televizora dziļumiem vēl labu brīdi, kad tas izslēgts. Un pasakiet: kurš spēlēs manu GameBoy, kad manis vairs nebūs?” (1)

Apdraudēto skaņu muzeja logo un Brendans Čilkuts

Tieši šāda traģiska doma pirms vairākiem gadiem ienāca prātā Brendanam Čilkutam, kurš tagad plašajā pasaulē pazīstams kā Apdraudēto skaņu muzeja (Museum of Endangered Sounds) dibinātājs. Uzreiz jāatzīmē, ka šis neparastais muzejs pastāv tikai virtuālajā pasaulē un ir atrodams tīmekļa vietnē Savethesounds.info. Kā jau droši vien nojaušat, tā ir veltīta skaņām, kuras kļuva pazīstamas pateicoties kādreiz populārai elektronikai un tehnoloģijām. Pats Brendans raksta, ka “par vienu no iedvesmas avotiem šādas vietnes izveidei esot kļuvusi skaņa, ar kādu 1983. gada modeļa [HR-7100] JVC videomagnetofoni pirms filmas sākuma ievelk savā mehānismā videokasetes lentu” (1).

Muzeju nozares informācijas avoti

© Elīna Sniedze, 2012

Muzejs daudziem asociējas ar lielu, nedaudz spocīgu ēku un garlaicīgām izstādēm, tāpēc pirms kāda laika veicu nelielu pētījumu un apskatīju, kādas ir iespējas aplūkot muzeja izstāžu piedāvājumu pirms tā apmeklēšanas. Iespējams, nesenā Muzeju nakts jau ir mainījusi uzskatus par muzeju, bet kāds tas ir ikdienā? Vispirms aplūkošu muzeja definīciju un funkcijas, pēc tam – muzeju nozares informācijas avotus, kā elektroniskos, tā drukātos, un noslēgumā aplūkošu Latvijas muzeju dalību starptautiskajā tūrisma izstādē “Balttour 2010”.

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Foto: Carlo Ghio

Attēls no Flickr.com izmantots saskaņā ar
Creative Commons licenci BY-NC-SA.

Muzejs, muzeja definīcija

Muzeja definīcijai ir vairāki varianti. Starptautiskā muzeju asociācija (ICOM) 2001. gadā pieņēma jaunu muzeju definīciju: “Muzejs ir sabiedrībai pieejama un tās attīstību veicinoša pastāvīga bezpeļņas institūcija, kas vāc, saglabā, pēta, popularizē un eksponē sabiedrību un tās vidi raksturojošas materiālās liecības pētnieciskos, izglītojošos un izklaides nolūkos” (2).

Latvijā ir vairāk kā 200 iestādes, kas sevi dēvē par muzejiem. Muzeju akreditācija Latvijā tika uzsākta jau 1998. gadā un tiek veikta pēc 1997. gadā pieņemto Muzeju likumu un Ministru kabineta izdotajiem akreditācijas noteikumiem. “Akreditācija ir muzeju darbības izvērtēšanas process, kura rezultātā muzejam uz noteiktu laiku līdz 5 gadiem var tikt piešķirts valsts atzīta jeb akreditēta muzeja statuss.” (2) 2010. gadā Latvijā bija reģistrēti 127 valsts akreditēti muzeji:

• pašvaldību – 84,
• valsts – 36,
• privātie – 7 (2).

Muzejs vāc kolekcijas un veido izstādes, bet tam ir arī citas noteiktas funkcijas, kas tam jāpilda: “materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību uzkrāšana, dokumentēšana un saglabāšana; muzeja krājuma un ar to saistītās informācijas pētniecība; sabiedrības izglītošana, materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību popularizēšana, veidojot ekspozīcijas un izstādes, kā arī izmantojot citus ar muzeja darbību saistītus izglītošanas un popularizēšanas veidus” (1).