Posted in Grāmatniecības vēsture, Lasīšana

Kā es atradu cilvēku ar trīsdesmit skaistām sejām

© Kristina Papule, 2013

“Šīs grāmatas tagadējais sarakstītājs apsola, ka cilvēks, to izlasījis, nenomirs, kā tas notika ar viņa paša priekšteci, kam piederēja “Hazāru vārdnīcas” pirmā autora 1691. gada izdevums…”. Ar šādiem optimistiskiem vārdiem sākas viens no neparastākajiem 20. gadsimta literatūras darbiem – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” (1984). No anotācijas var uzzināt, ka šī grāmata ir “vienlaikus vēsturisks romāns, intriģējošs detektīvs un mīlestības stāsts. Tā stāsta par teiksmainās hazāru tautas vēsturi un apbur lasītāju ar vērienīgumu un neparasto pasaules skatījumu” (1).

Milorads Pavičs un “Hazāru vārdnīcas” izdevums latviešu valodā

Ļoti saīsinātā veidā romāna sižets izskatās šādi: mūsu ēras 9. gadsimts. Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas reliģijas priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamas versijas par to, kurai tad tieši reliģijai beigu beigās ir pievērsušies hazāri, ir pretrunīgas. Noskaidrot patiesību nemaz nav tik vienkārši, jo ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Tāpēc arī “Hazāru vārdnīcas” lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

No sevis piebildīšu, ka “Hazāru vārdnīca” ir ne tikai literatūras, bet arī literārās mistifikācijas šedevrs. Gandrīz visam, sākot ar vēsturiskajiem faktiem un hazāru tautas kultūru un beidzot ar personāžiem – nav pilnīgi nekāda sakara ar realitāti. “Hazāru vārdnīca” ir tapusi pateicoties tikai un vienīgi tās autora fantāzijai, – atzīmē kritiķi. Taču šajā grāmatā netrūkst detaļu, pateicoties kurām pat visprasīgākajam lasītājam ne mirkli nekļūst garlaicīgi.

Viena no tām ir “Hazāru vārdnīcas” titullapa:

Posted in Grāmatniecības vēsture

5 fakti no grāmatas vēstures, par kuriem tev aizmirsa pastāstīt

© Kristina Papule, 2012

Tie, kuri kaut vai dažreiz apmeklējuši kultūras vēstures stundas skolā, laikam atceras, ka grāmata – aptuveni tāda, kādu mēs to pazīstam šodien, parādījās mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Tieši tad senajiem romiešiem bija galīgi apnicis mocīties ar nepraktiskiem pergamenta tīstokļiem, un tieši tad arī tika izgudrots kodekss: vairākas kopā sastiprinātās burtnīcas no pergamenta vai papirusa ar vākiem no koka plāksnītēm. Jau 6. gadsimtā šī grāmatas forma kļuva par visplašāk izplatīto. Tas, kas notika tālāk, arī ir visiem vairāk vai mazāk zināms: klosteru bibliotēkas, tekstu pārrakstīšana, kaligrāfija un miniatūras, papīra parādīšanās, Gūtenbergs, iespiedmašīnas un, visbeidzot, e-grāmatas.

Šāds ir grāmatniecības vēstures sākums un beigas. Taču visinteresantākais notika pa vidu, jo grāmatas ceļš līdz šodienai bija daudz aizraujošāks, nekā daudziem šķiet. Katram sīkumam, bez kā nevar iztēloties mūsdienu grāmatu, – no iesējuma līdz lappušu numuriem – ir savs stāsts.

Vai esi gatavs ceļojumam laikā?

Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne, Grāmatniecības vēsture

17. lappuses noslēpums

© Kristina Papule, 2012

Kā jau katrā profesionālajā jomā, bibliotekārajā darbā ir savi sīkumi, kuru nozīme nav skaidra ne tikai cilvēkiem no malas, bet dažkārt arī pašiem mūsu profesijas pārstāvjiem. Viens no šādiem klasiskajiem piemēriem ir noteikums iespiest zīmogu ar bibliotēkas nosaukumu grāmatas 17. lappusē.

Tiem, kuri man netic, piedāvāju pašiem pārliecināties par šo mistisko faktu:

Grāmatas no vairākām RCB filiālbibliotēkām: sazvērestības teorijas pieradījums
ir redzams ar neapbruņoto aci

Uzreiz jāatzīmē: šī tradīcija ir raksturīga ne tikai Latvijas bibliotēkām. Līdzīgi grāmatu uzskaites un apstrādes noteikumi ir Krievijā un dažās citās Eiropas valstīs (piemēram, Zviedrijā), un tie ir oficiāli apstiprināti attiecīgajos metodiskajos noteikumos. Taču nekur netiek dots loģisks paskaidrojums, kāpēc jāpievērš īpaša uzmanība tieši 17. lappusei un kas notiks, ja bibliotekārs tomēr izvēlēsies kādu citu vietu zīmogam.

Numeroloģijas teorijā skaitlis 17 ir saistīts ar nemirstību, mieru, mīlestību un garīgo izaugsmi. Protams, tas viss ir ļoti jauki, taču tam nav nekādas saistības ar realitāti.

Īstenībā, viss ir daudz vienkāršāk…

Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne, Grāmatniecības vēsture

Speciālisti, kuri apsteidza laiku

© Viktorija Moskina, 2011

Pēdējā laikā esmu saskārusies ar iepriekšējos gadsimtos dzīvojošo bibliotēkzinātnes un grāmatzinātnes speciālistu īsām biogrāfijām vai aprakstiem, kuros ir skaidri redzama šo cilvēku spēja paredzēt nozares attīstību.

Pagātne, tagadne, nākotne

Viens no galvenajiem ASV 19.gadsimta otrās puses bibliotēkzinātnes speciālistiem – Čārlzs Ami Katers (Charles Ammi Cutter; 1837-1903) ne tikai izstrādājis jaunu bibliotēku klasifikācijas sistēmu, bet arī ieviesis vairākus citus jauninājumus. Publiskajā bibliotēkā, kuru pārvaldījis Čārlzs Katers, tika izveidota mūzikas un mākslas nodaļa; tuvāko skolu audzēkņi tika aicināti eksponēt šajā bibliotēkā savus mākslas darbus. Tieši Čārlzs Katers izveidojis starpbibliotēku abonementa sistēmu un sekmējis pirmo filiālbibliotēku izveidi. Papildus tam, šis cilvēks ir īstenojis “ceļojošās bibliotēkas” ideju, kas ir pielīdzināma mūsdienu “grāmatu busiņam” (1). 1883.gadā Čārlzs Katers ir publicējis rakstu “Bufalo bibliotēka 1983.gadā” (The Buffalo Public Library in 1983). Šī raksta galvenie atzinumi:

  • Bibliotēka nebūs grāmatu krātuve, bet gan interaktīvā vide – vieta atpūtai, izklaidei, pētniecībai un mācībām;
  • Publiskā bibliotēka ir demokrātiska vieta, kurā visi cilvēki ir vienlīdzīgi un bezmaksas var iegūt sev nepieciešamo informāciju (2).

Turpināt lasīšanu “Speciālisti, kuri apsteidza laiku”