Posted in Bibliotēkas pasaulē

Kā strādā bibliotekāri Spānijā

© Daina Girvaite, 2015 | Pārpublicēts no Pelči.lv

Pelču pagasta bibliotēka sākusi sadarbību ar Viānas bibliotēku Spānijā. Tās vadītājs (un arī vienīgais darbinieks) Iņaki ir ļoti interesanta personība – aktīvs un ideju pārpilns. Par to viņu ne vienu reizi vien augstu novērtējusi un apbalvojusi arī Spānijas Kultūras ministrija – saņemti pieci apbalvojumi par lasīšanas veicināšanu, turklāt vairākās bibliotēkās! Spānijas mediji par viņu raksta – iemīlējies savā darbā, inovatīvs, izdomas bagāts. Iņaki ir talantīgs stāstnieks, ne velti Viānas bērni tik ļoti gaida stāstu pēcpusdienas bibliotēkā. Ja vien apstākļi būs labvēlīgi, viņš gatavs savu talantu parādīt arī pie mums, jo ir aicināts piedalīties ikgadējā stāstnieku festivālā Zivzup, kas katru pavasari notiek Kuldīgā.  Viņš darbojas arī vietējā amatierteātrī, kas, starp citu, sācis iestudēt Bīstamās mājsaimnieces. Apskatot bibliotēkas 2015.gada pasākumu plānu, redzams, ka paredzētas dažādas interesantas un neparastas aktivitātes –  Aklais randiņš ar grāmatu par godu Vispasaules Grāmatu dienai, Grāmatu domino (iedvesmojoties no Sietlas publiskās bibliotēkas sasniegtā grāmatu domino Ginesa rekorda), Alus degustācija par godu Bibliotēku dienai, lasītāju kluba pasākumi, milzum daudz stāstu pēcpusdienu bērniem… Viānas bibliotēkai ir mājaslapa sociālajā vietnē Facebook, kas aktīvi ziņo par visiem bibliotēkas jaunumiem,  un multilingvāls blogs. Plānojot kopīgu starptautisku projektu ar Viānas bibliotēku, sarunās dalāmies pieredzē, kas ir kopīgs Latvijas un Spānijas bibliotēkām, kas – atšķirīgs. Iņaki ir ļoti atsaucīgs un labprāt piekrīt sniegt interviju latviešu lasītājiem.

Iņaki, nedaudz vārdos par to,  kas ir Viāna un kas esi Tu!

Viāna ir neliela pilsētiņa Navarras apgabala austrumos, tajā ir nedaudz vairāk kā 4000 iedzīvotāju. Tā robežojas ar Riohas apgabalu, tai ir laba satiksme ar tādām pilsētām kā Pamplona un Logroņo, un tā ir pēdējā apdzīvotā vieta Navarras apgabalā Svētā Jēkabā ceļā (El Camino de Santiago). Viānā ir tikai viena bibliotēka, kas nes 19.gadsimta rakstnieka Fransisko Navarro Vijoslada vārdu, tāpēc, ka bibliotēka atrodas 16.gadsimtā celtā ēkā, kas bijusi šī rakstnieka dzīvesvieta.  Starp citu, tāpat kā Spānijas troņmantnieku sauc par Astūrijas princi, Navarras troņmantnieku viduslaikos sauca par Viānas princi, un viņa karalistes galvaspilsēta bija Viāna. Un arī tagadējai Spānijas princesei deviņgadīgajai  Leonorai ir šie abi  tituli – Astūrijas princese un Viānas princese.

Mans vārds ir Iņaki Suso Espadas (Iņaki ir basku vārds, kas kastīliešu valodā nozīmē Ignasio, abi mani uzvārdi ir kastīliešu), šobrīd man ir 42 gadi. Esmu ieguvis bakalaura grādu mūsdienu vēsturē Basku Valsts Universitātē un doktora grādu vēsturē Navarras Publiskajā Universitātē, savu doktora disertāciju veltīju dzelzceļu vēsturei 19.gadsimtā. Man nav universitātes grāda bibliotēkzinātnē, toties ir maģistra grāds kultūras vēsturiskā mantojuma pārvaldē (lai strādātu arhīvos, bibliotēkās un muzejos).

Iņaki Suso Espadas
Iņaki Suso Espadas

Pastāsti nedaudz par galvenajiem Tevis pārvaldītās bibliotēkas mērķiem, kāda ir tās misija un galvenās mērķgrupas, ar ko Tu strādā!

Ļoti labs jautājums!  Galvenais teorētiskais bibliotēkas mērķis ir apmierināt Viānas iedzīvotāju kulturālās vajadzības.  Kā tas izpaužas praksē? Es vēlētos, lai bibliotēka būtu ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa, ka viņi lasītu grāmatas pašu prieka dēļ, ka viņiem patiktu manis piedāvātās aktivitātes.. Man ļoti patiktu, ka cilvēkiem bibliotēka saistītos ar vietu, kur viņi var rast kaut ko sev patīkamas atpūtas brīdim (kādu grāmatu, filmu, mūzikas ierakstu utt.) un ka es viņiem saistītos ar darbu mīlošu cilvēku, kas viņiem palīdzējis tad, ja tas bijis nepieciešams!

Varbūt nedaudz ielūkosimies Viānas bibliotēkas statistikā?

Jā, to mēs varam! 2014.gadā bibliotēka tikusi apmeklēta 15250 reizes (jāpiezīmē, ka Viānas bibliotēkā netiek izmantots t.s. apmeklējumu skaitītājs, tāpēc katra apmeklētāja ierašanās bibliotēkā tiek fiksēta tikai vienu reizi dienā, kaut arī tas ieradies vairākkārt, tāpēc nevaram to salīdzināt ar mūsu bibliotēku uzskaiti – D.Girvaites piebilde), izsniegtas 6168 vienības (no tām 5071 grāmatas). Viānā gandrīz 1400 personām ir bibliotēkas lasītāja karte, tas ir – gandrīz katram trešajam iedzīvotājam, kas ir ļoti labs rādītājs. Bibliotēku katru dienu apmeklē vidēji 90 cilvēki (mans rekords bijis – 104 apmeklējumi dienā).

Uz šo brīdi Viānas bibliotēkā ir 16513 vienību, no kurām 14589 ir grāmatas (no kurām savukārt 4475 ir grāmatas bērniem), 1835 audiovizuālie materiāli (mūzikas un filmu diski u.c.), 54 nosaukumu žurnāli (7 nosaukumi ir šībrīža kolekcijā, tie tiek regulāri pirkti, un 47 nosaukumi no jau slēgtās kolekcijas, kurus vairs neiegādājamies) un 35 kartes. Šie daudzumi, protams, variē, jo es turpinu nolietoto un nepieprasīto grāmatu norakstīšanu, lai grāmatu krājums nekļūtu pārāk liels, kā arī laiku pa laikam nomainu bojātos audiovizuālos materiālus.

Turpināt lasīšanu “Kā strādā bibliotekāri Spānijā”

Posted in Bibliotēkas diena dzīvē, Bibliotēkas pasaulē

Birmingemas publiskā bibliotēka vilina ar savu plašo grāmatu krājumu

© Ella Petrova, 2014

Lai gan pēc izglītības esmu bibliotekārs, šobrīd bibliotēkā nestrādāju, tāpēc par savu Bibliotēkas Dienu pastatīšu no lietotāja viedokļa.

Birmingemas publiskā bibliotēka

Šodien kārtējo reizi dodos uz Birmingemas publisko bibliotēku, kas vilina ne vien ar savu skaisto un moderno ēku, bet arī ar plašo grāmatu krājumu. Turp dodos ļoti regulāri, jo bibliotēkas jaunā ēka atrodas 15 minūšu gājienā no mājām un ir tieši pa ceļam uz pilsētas centru.

Turpināt lasīšanu “Birmingemas publiskā bibliotēka vilina ar savu plašo grāmatu krājumu”

Posted in Bibliotēkas pasaulē, Jaunie speciālisti pasaulē

Bibliotekārs Pakistānā

© Baiba Zvaigzne, 2014 | speciāli LBB JSS

Pakistānā es ierados 2011. gada janvārī, un, jāsaka godīgi, kaut kam tādam es nebiju gatava. Protams, ka pirms došanās uz Pakistānu es biju atradusi šādu tādu informāciju, bet realitāte mani satrieca.

Pakistānas valsts ir deklarēta 1947. gadā. Pirms tam tā bija daļa no Britu Indijas, kuru apdzīvoja musulmaņi. Tā ir sestā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita pasaulē, valsts, kuras teritorijā vēl joprojām ir atrodami vairāku seno civilizāciju pēcteči un kultūra. Pakistāna ir valsts, kurā vēl joprojām ir daudz atklājama, tā ir valsts, kurā ir senas valodas un kultūras, kultūrvēsturiskie objekti, bagātīgi džungļi, kalni un citi noslēpumi. Šobrīd valsts ir demokratizācijas procesā, līdz ar to tā pārdzīvo straujas socio-ekonomiskas izmaiņas, kas ietekmē visus valsts iedzīvotājus.

Ar bibliotēkas kolektīvu (2013. gada decembris)

Kādu mēnesi pēc ierašanās Pakistānā es pieteicos izsludinātajai vakancei uz bibliotēkas vadītāja amatu kādā izglītības iestādē, un jau pēc pāris nedēļām saņēmu zvanu ar uzaicinājumu uz interviju. Intervijas laikā vienīgais ar bibliotēku darbību saistītais jautājums bija lūgums izstāstīt manu vīziju par modernu un mūsdienīgu bibliotēku, pēc tam bija daudzi jautājumi par mani, manu ģimeni, tautību, dzimteni. Pāris stundas pēc intervijas man jau zvanīja no personāldaļas un informēja, ka es esmu pieņemta darbā un ka jau pēcpusdienā vajadzētu parakstīt līgumu. Un tā nu es uzsāku darba gaitas kā bibliotēkas vadītāja Pakistānas vienīgajā ārstu pēcdiploma izglītības institūtā – Pakistānas Ārstu un ķirurgu koledžā (The College of Physicians and Surgeons, Pakistan, CPSP).

Turpināt lasīšanu “Bibliotekārs Pakistānā”

Posted in Bibliotēkas pasaulē, Jaunie speciālisti pasaulē

Bibliotekārs Norvēģijā

© Agnese Servude, 2013 | speciāli LBB JSS

Šis stāsts būs par manu bibliotekārā darba pieredzi Norvēģijā. Jau agrāk biju domājusi, ka savas gaitas vajadzētu aprakstīt, tāpēc nolēmu, ka varu pāris rindiņās pastāstīt par to, kas piedzīvots šo trīs gadu laikā kopš dzīvoju Norvēģijā.

Ierados Norvēģijā optimisma un enerģijas pilna. Nekavējoties pieteicos norvēģu valodas kursiem. Piestrādāju dažādus gadījuma darbiņus – gan tīrīju mājas, gan strādāju par oficianti, nedaudz vēlāk arī jau par tulku. Viens bija skaidrs – kamēr nav valodas, darbu savā profesijā dabūt ir neiespējami (mana izglītība: bakalaurs bibliotēkzinātnē un informācijā un maģistrs komunikācijas zinātnē). Tā nu cītīgi strādāju, mācījos valodu, un, kad bija pagājis apmēram gads, uzzināju, ka ir brīva vakance uz bibliotekāra vietu. Te nu sākās mans ceļš uz bibliotēku.

Agnese Norvēģijā
Radošā fotosesija vienā no bibliotekāru sanāksmēm

Ar norvēģiem ir tā – ja vēlies dabūt darbu, daudz lielākas izredzes ir tad, ja pats personīgi aizej un iesniedz CV uz konkrēto darbavietu, nevis vienkārši nosūti to elektroniski. To zināju, tāpēc tā arī darīju. Kādā skaistā maija dienā devos uz bibliotēku, stādīju sevi priekšā tās vadītājai. Pēc jauka dialoga un bibliotēkas apskates atstāju savu CV uz galda un devos mājās. Pagāja jūnijs, pagāja jūlijs, pienāca augusts. Cerības par bibliotekāra amatu sen pagaisušas… Biju atgriezusies no atvaļinājuma Latvijā, kad kādā augusta dienā saņēmu zvanu no Kultūras nodaļas vadītāja. Vai es varot ierasties uz darba interviju? Nu jā, varu gan. Ierados. Pēc pāris dienām atkal zvans no tā paša vadītāja: “Agnese, 19 cilvēku konkurencē tu esi tā, ko esam izvēlējušies par visatbilstošāko bibliotekāra amatam! Apsveicam!” Ko?! Tas tiešām bija, nu jā – būtībā šoks… Negaidīti labas ziņas! Beidzot, beidzot, beidzot! Es strādāšu darbu, kas man patīk, strādāšu to, ko esmu studējusi, un varēšu pilnveidot sevi!

Turpināt lasīšanu “Bibliotekārs Norvēģijā”