Kas ir internets un kas ir WWW, kā var pieslēgties globālajam tīklam un ko tur var darīt, cik tas maksā un kam tas vispār ir vajadzīgs Latvijā? Tagad ir grūti noticēt, ka vēl pavisam nesen reti kurš zināja atbildes uz šiem jautājumiem. Kāds bija internets laikmetā, kad tas bija pieejams tikai izredzētajiem un kad par optimālo datu pārraides ātrumu tika uzskatīti 19,2 kilobiti sekundē (2), bet par Google, draugiem.lv un Facebook varēja tika sapņot? Nu ir īstais brīdis, lai atcerētos, ko rakstīja par globālo tīmekli 20 gadus atpakaļ.
Virsraksts no žurnāla “Partneri” (1995.g, Nr.1) (2)
Internet tīkls
Datortehnika, 1993. gads:
“Kāds pašlaik ir Internet tīkls? Tas ir globālais tīkls, vai, precīzāk izsakoties, tīklu apvienojums, kurā ietilpst vairāk nekā 8 tūkstoši dažādās pasaules valstīs izvietotu tīklu, kas ietver sevī vairāk nekā 2,5 miljonus datoru. Internet apkalpo vairāk nekā 10 miljonus lietotāju (pašlaik to skaits ir vairāk nekā 2 miljardi , t.i. 200 reizēs lielāks – aut. piez.), un to skaits strauji palielinās. Katru mēnesi šajā tīklā pārraidītās informācijas apjoms pieaug par 10% (!).” (1)
Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sabiedrībai pieejamās informācijas klāsts ar katru dienu strauji palielinās, un šajā situācijā par īpaši svarīgām kļūst katra indivīda informācijpratības prasmes – indivīdam ir jāprot atrast, novērtēt, apstrādāt, pielietot, sintezēt informāciju, orientējoties milzīgā informācijas resursu un informācijas apstrādes rīku daudzumā. Tā kā savas informacionālās vajadzības mums nākas apmierināt katru dienu un dažādiem nolūkiem, no informācijpratības prasmēm kļūst atkarīgi indivīda panākumi gan studijās, gan darbā, gan arī dažādos ikdienas sadzīves jautājumos. Turklāt no sabiedrības informācijpratības prasmēm kopumā vislielākā mērā ir atkarīga arī valsts un pasaules sabiedrības attīstības. Taču, tāpat kā ekonomiskā attīstība, arī informācijpratības līmenis pasaulē ir nevienmērīgs, un attīstība pasaules valstīs notiek ar dažādu ātrumu, atkarībā no katras valsts iekšējiem informācijpratību veicinošiem un kavējošiem faktoriem, it īpaši atkarībā no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa. Var secināt, ka informācijpratības līmenis un attiecīgās valsts attīstības līmenis savstarpēji ietekmē viens otru. Šajā rakstā tiks aplūkoti Austrālijas informācijpratības un tās attīstības labas prakses piemēri.
Foto: Kim Tairi
Attēls no Flickr.com izmantots saskaņā ar Creative Commons licenci BY-NC-SA
Labas prakses piemēri
Austrālija ir valsts ar pozitīvām ekonomiskām attīstības tendencēm. Turklāt, šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem Austrālijā ir arī iedzīvotāju informācijpratība. Lai gan informācijpratības definīcija, kuru 1989. gadā piedāvāja Amerikas Bibliotēku asociācija (American Library Assocation – ALA) un kura šobrīd ir visbiežāk citēta literatūrā, tika radīta Ziemeļamerikā, tā tiek plaši izmantota arī Austrālijā: “Par informācijpratīgu tiek uzskatīts cilvēks, kurš ir spējīgs saprast, kad viņam ir nepieciešama informācija un kurš prot atrast, novērtēt un efektīvi izmantot šo informāciju” (7). Precīzāk – Austrālijā informācijpratība tiek definēta kā zināšanu un kompetenču kopums, kuri palīdz studentiem apzināties informācijas nepieciešamību, atrast informāciju un novērtēt to, kā arī izmantot nepieciešamo informāciju visefektīvākā veidā (8). Austrālijā informācijpratības jēdziens ir tuvs mūžizglītībai – pat oficiālajos dokumentos mūžizglītībā centrālo lomu atvēl informācijpratībai (3). Austrālijā tiek organizētas daudzas tiešsaistes apmācības un piedāvāti dažādi rīki informācijpratības attīstībai, piemēram:
Kopimisma baznīca (Kopimistsamfundet, zviedru val.) ir reliģiska grupa, kas atrodas Zviedrijā un tic, ka kopēšana un informācijas izplatīšana ir skaistākais un labākais, kas pastāv. Katra indivīda radītās informācijas kopēšana ir atzinīga sprieduma apliecinājums, parādot, ka kāds uzskata, ka tevis radītais ir kaut kas vērtīgs (1). Par augstāko pielūgsmes pakāpi ir uzskatāms remikss – citu cilvēku darbu izmantošana kaut kā labāka radīšanai. Reliģijas pārstāvji norāda, ka daudz tiek runāts par oriģinalitāti un autentiskumu, kas, pēc viņu domām, nemaz nepastāvot – “lielākā daļa pasaules, sākot no DNS līdz pat ražošanai, ir kopēšanas rezultāts” (2).
Reliģijas neformālie simboli
Zviedrijas konstitucionālā akta 2. nodaļas 1. pants nosaka, ka katram pilsonim ir tiesības uz valdības garantēto reliģisko uzskatu brīvību, praktizējot reliģiju vienatnē vai grupā ar citiem (1). Jāpiebilst gan, ka Zviedrijā valsts un baznīca tika atdalītas jau 2000. gadā un ar reliģiju reģistrāciju nodarbojas valsts aģentūra (2). Par reliģiju uzskatāma uzskatu sistēma ar rituāliem – lūgšanu vai meditāciju brīžiem. Par rituālu Kopimismā tiek uzskatīts kopēšanas akts, pielūdzot informācijas vērtību. Par kopā sanākšanas vietu kalpo virtuālā telpa – datu serveri un tīmekļa vietnes (3). Kopimisma priesterus (sauktus par Opiem (Ops)) un to pastorālo darbu aizsargā Zviedrijas likums par pilnīgu profesionālo slepenību.
Četri reliģijas pīlāri ir:
Visa informācija visiem
Informācijas meklēšana ir svēta
Zināšanu izplatīšana ir svēta
Kopēšanas akts ir svēts
Augstu tiek vērtēts privātums. Reliģijas pārstāvji tic, ka komunikācija ir svēta un respektējama. Cilvēkus noklausīties un uzraudzīt ir grēks. Kopimisma baznīcā absolūta slepenība ir svētība (1).
Pagājušā gadsimtā parādījās tāds jēdziens kā “informācijas sabiedrība”. Ar laiku tas iekaroja aizvien lielāku popularitāti un arī mūsdienās par to turpina runāt aizvien plašāk un vairāk. Taču neskatoties uz to, informācijas sabiedrības fenomenu joprojām nevar skaidri definēt, tas ir sarežģīts un grūti izskaidrojams. Sākotnēji bija pieņemts domāt, ka informācijas sabiedrība ir informācijas tehnoloģiju attīstības rezultāts, taču, vai tas ir vienīgais priekšnoteikums informācijas sabiedrības nostiprināšanai? Tā kā parasti tomēr informācijas sabiedrības attīstību vislielākā mērā saista tieši ar informācijas tehnoloģiju uzplaukumu, par vissvarīgākajiem tradicionāli nosauc ekonomiskos faktorus, kaut gan ne mazāk svarīgs ir politiskais aspekts.
LBB Jauno speciālistu sekcija 