Par dzīvi un grāmatām

© Elīna Sniedze, 2014

Jau kādu laiku apkārt klejo izaicinājums nosaukt 10 grāmatas, kas ietekmējušas vai mainījušas lasītāja dzīvi, un nominēt tālāk nākamos cilvēkus. Mēs nolēmām piedalīties bez īpaša uzaicinājuma, nedaudz pamainot noteikumus. Kurš gan teicis, ka bibliotekāri vienmēr stingri turas pie noteiktā? Mēs cenšamies pierādīt pasaulei, ka esam aktīvi un nebaidāmies pārkāpt noteikumus! Izdomāju, ka nosaukšu trīs grāmatas, bet izrādījās arī, samazinot grāmatu skaitu, nemaz nav tik viegli! Lai arī sabiedrībā valda uzskats, ka bibliotekārs neko citu nedara kā tikai lasa grāmatas, saprotu, ka man gan nav bijis daudz laika šai nodarbei, kā arī neesmu lasījusi tādas grāmatas, kuras būtu vērts ieteikt. Bieži vien ir grūti atcerēties, kas lasīts, tādēļ man patīk izmantot vietni Goodreads, jo tad varu aplūkot savā profilā izlasītās grāmatas.

“Māja bez grāmatas ir kā miesa bez dvēseles.”
/Cicerons/

• Antuāns de Sent-Ekziperī “Mazais Princis” – Tā ir mana “bībele”! Grāmata pie manis atnāca svarīgā brīdī un ir bijusi ar mani visu laiku, varu citēt ne tikai dažus slavenos citātus, bet veselus fragmentus no grāmatas. Patīk šad un tad to atvērt kādā nenoteiktā lappusē un sākt lasīt, lai arī esmu lasījusi to simtiem reižu, vienmēr varu atrast kādu jaunu domu. Šī grāmata nav tikai bērniem, tā domāta arī pieaugušajiem.
• Paulu Koelju grāmatas – Šis autors vienmēr spēj fantastiski izteikt vienkāršas lietas skaistos vārdos un autoru pat gribās dēvēt par konkrētu grāmatas žanru. Pie šī stila grāmatām varētu ierindot arī Elifas Šafakas (Elif Şafak) “Četrdesmit vārtu uz mīlestību”, brīnišķīga grāmata, lai uz pasauli un mīlestību palūkotos ar citām acīm.
• Pavārgrāmatas un recepšu žurnāli – Laikam vēl neesmu redzējusi, ka kāds nominētu šādas grāmatas, bet šis nu ir mans hobija lauciņš, man ir ļoti daudz pavārgrāmatu un patīk iedvesmoties no tām.

Aicināju palīgā biedrus ieteikt 3 grāmatas, kas ietekmējušas, mainījušas dzīvi, palīdzējušas tikt pāri grūtībām.

Piecas grāmatas topošajam “infotīģerim”

© Kristina Papule, 2013

---

Daži izdevumi latviešu valodā, kurus tiešām ir vērts izlasīt (vai vismaz izlikties, ka esi lasījis), ja esi informācijas pārvaldības students.

---

1. grāmata: Informācijas lietotāja rokasgrāmata (sast. Iveta Gudakovska, 2001)

Informācijas lietotāja rokasgrāmata (2001)

Atslēgvārdi: informācijas meklēšana, informācijas iestādes, bibliotēkas

Īsumā: ļoti saistošs ievads informācijas un bibliotēku pasaulē.

Kāpēc ir vērts izlasīt: šajā grāmatā nav nekā īpašā, izņemot to, ka tajā tiešām var atrast visu, kas ir jāzina topošajam “informācijas tīģerim”: sākot ar jautājumu “Kas ir bibliotēkas un kādas tās ir?” un beidzot ar UDK klasifikāciju, bibliotēku informācijas sistēmām un darbu ar informācijas avotiem. Pateicoties šim izdevumam var uzzināt arī galvenos faktus par bibliotēku tipoloģiju, citu informācijas iestāžu pakalpojumiem un Latvijas bibliotēku vēsturi. Vienkārša valoda un koncentrēts izklāsts padara to par “must have” ne tikai informācijas pārvaldības 1. kursa studentiem, bet arī jebkuram jaunietim, kas apgūst informācijas meklēšanas, lietošanas un izmantošanas pasauli. Turklāt, lai iepazītos ar šīs grāmatas saturu, nemaz nav jāiet uz bibliotēku: tā ir pilnīgi brīvi pieejama Latvijas Universitātes tīmekļa vietnē.

Citāts: “Bibliotēkas var salīdzināt ar konfektēm. Tās var būt dažāda veida un lieluma, bet, tāpat kā konfekšu kopējais apzīmējums ir saldumi, visām bibliotēkām ir vienots mērķis – vākt un izplatīt informāciju katram, kam tā ir nepieciešama.” (1, 4.lpp)

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (3.daļa)

© Kristina Papule, 2013

3.daļa. Kā uzvesties sarunā par
nelasītu grāmatu

“Runāt par nelasītajām grāmatām neapšaubāmi ir radošs darbs, kas prasa no cilvēka tikpat daudz kā citi mākslas veidi. Lai pārliecinātos par to, ir pietiekams iztēloties visas spējas, kuras tas mobilizē cilvēkā: spēju pamanīt darbā jaunās sižeta līnijas, analizēt jaunu kontekstu, kas tiek piešķirts grāmatai sarunas gaitā, pievērst uzmanību sarunu biedriem un viņu reakcijai, un, visbeidzot, – vienkārši būt labam stāstītājam.” (1, 181.lpp.).

Foto no D.Brumby galerijas

Tagad, kad mēs zinām galvenos faktus par nelasītajiem darbiem un ar tiem saistītajām neveiklajām situācijām, beidzot var pievērsties vissarežģītākajam jautājumam: “Kā tad īsti būtu jāuzvedas, runājot par nelasītu grāmatu?” Pēc Pjēra Baijāra domām, šajā situācijā jāatceras par četriem noteikumiem:

1. Nekautrēties.
2. Iedvesmot savas idejas.
3. Izdomāt savas grāmatas.
4. Runāt par sevi.

Izklausās diezgan traki? Tā arī ir, un tieši tāpēc ir vērts izpētīt katru no šiem variantiem sīkāk.

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (2. daļa)

© Kristina Papule, 2013

2.daļa. Situācijas, kad mēs runājam
par grāmatām

Izanalizējot dažādus ne-lasīšanas veidus un pārliecinoties par to, ka nelasītas grāmatas mēdz būt dažādas, ir vērts uz īsu brīdi pievērsties dažām tipiskām situācijām, kad mēs runājam par grāmatām.

“Pēc sarunas par grāmatu” – attēls no Ņujorkas Publiskās bibliotēkas krājuma

Visbiežāk šādas situācijas mūs sagaida tad, kad atrodamies sabiedrībā un mums ir jāizsaka savs viedoklis kāda klausītāja vai klausītāju grupas priekšā. Lūk, tikai daži piemēri: saviesīga saruna, lekcija, saruna ar grāmatas autoru, draugiem vai mīļoto cilvēku. Apziņa, ka jārunā par grāmatu, kuru neesat lasījis, bet kuras saturu jāzina jebkuram vairāk vai mazāk izglītotam cilvēkam, var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu. Taču, kā uzver Pjērs Baijārs, ir iespējams eleganti “iziet” no šādas situācijas, galvenais ir nezaudēt pašpārliecību un humora izjūtu.