Posted in Grāmatas,Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (1. daļa)

© Kristina Papule, 2013

“Pirms trim dienām bija saruna klubā, viņi saka Šekspīrs, Voltērs. Neesmu lasījis, neko neesmu lasījis bet rādīju tādu seju, it kā būtu lasījis. Un citi arī tāpat kā es” (2), saka doktors Čebutikins Antona Čehova lugā “Trīs māsas”. Franču filologs Pjērs Baijārs (dzimis 1954. gadā) iet vēl tālāk. Izrādās, ka grāmata, kuru neesat lasījis, var kļūt par aizraujošas sarunas tematu. Un it īpaši – ja jūsu sarunu biedram arī nav ne jausmas par tās saturu. Kā, kad un kāpēc runāt par literatūras šedevriem, par kuriem jūs neko nezināt vai neatceraties – par šo visu autors stāsta savā jaunajā darbā “Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis” (1).

Pjērs Baijārs un viņa grāmatas izdevums krievu valodā

Tie, kuri domā, ka, izvēloties šādu nosaukumu, autors vienkārši gribēja nodemonstrēt savu oriģinālo humora izjūtu, būs pārsteigti. Savā darbā Pjērs Baijārs sniedz loģisku un izsmeļošu analīzi literatūras un kritikas jomā un pārliecinoši pierāda, ka dažās situācijās NE-lasīšana ir daudz labāka par lasīšanu.

Liriska atkāpe: parasti mēs cenšamies, lai mūsu emuāra rakstu apjoms nebūtu pārāk liels, taču, manuprāt, Pjēra Baijāra darbs ir pārāk labs, lai iztiktu ar īsu recenziju. Tāpēc šoreiz piedāvāšu jūsu uzmanībai galveno ideju un praktisko padomu apkopojumu no šīs neparastās un pārsteigumu pilnās grāmatas. Raksts tiks publicēts trīs daļās, un pirmā no tām tiks veltīta nelasīto grāmatu veidiem.

1. daļa. Nelasīto grāmatu veidi

“Nelasītas grāmatas mēdz būt dažādas”, uzver Baijāra kungs. Lai kļūtu par izcilu nelasītāju, ir jāņem vērā, ka pasaulē pastāv četri nelasīto grāmatu veidi:

1. Grāmatas, par kurām mēs neko nezinām.
2. Pāršķirstītās grāmatas.
3. Grāmatas, par kurām esam kaut ko dzirdējuši.
4. Grāmatas, kuru saturu esam aizmirsuši.

1. Grāmatas, par kurām mēs neko nezinām

Pastāv ļoti daudz nelasīšanas veidu, un, protams, visradikālākais no tiem ir vispār nevērt vaļā nevienu grāmatu. Starp citu, būtu nepareizi domāt, ka tas ir kaut kas slikts, jo tieši šādi mēs rīkojāmies attiecībā uz vairākumu grāmatu, kas eksistē mūsu pasaulē. Pat viscentīgākais lasītājs var izlasīt tikai pavisam niecīgu daļu no visiem izdevumiem, kas jebkad ir publicēti. Tāpēc arī viņam, ja, protams, viņš nav pilnīgi atteicies no visām sarunām ar cilvēkiem, dažkārt nākas runāt par grāmatām, kuras viņš acīs nav redzējis.

Par vienu no šādiem lasītājiem austriešu rakstnieks Roberts Mūzils (1880-1942) stāstīja savā romānā “Cilvēks bez īpašībām”. Šis varonis ir… mūsu kolēģis – bibliotekārs, kurš ir atradis vienkāršu un ģeniālu veidu, kā orientēties vairāk kā trīs miljonu grāmatu krājumā:

“Ģenerāļa kungs! Jūs vēlāties zināt, kā man izdodas zināt katru grāmatu? Varu atbildēt jums tikai vienu: tāpēc, ka es tās nelasu! […] Visu labu bibliotekāru noslēpums ir tāds, ka no visas viņiem uzticētās literatūras viņi nekad nelasa neko, izņemot grāmatu nosaukumus un satura rādītājus. Tas, kurš iedziļinās saturā, kā bibliotekārs ir pagalam! Viņš nekad neaptvers ar skatienu visu!” (3).

Kas šeit ir svarīgi: Roberta Mūzila varonis ļoti cenšas neiedziļināties grāmatu saturā nevis tāpēc, ka viņš pret tām ir vienaldzīgs, bet tieši otrādi – tāpēc kā viņš tās ļoti mīl. Gadījumā, ja viņu pārāk ieinteresēs kāda no grāmatām, citas paliks bez uzmanības. Šī atziņa attiecas ne tikai uz lasīšanu, bet arī uz visu kultūru kopumā – koncentrējoties uz kaut ko vienu, mēs neizbēgami atstājam novārtā visu pārējo. Mūzila gudrais bibliotekārs domā pirmām kārtām par vispārību, nevis par detaļām. Īstai kultūrai ir jābūt visaptverošai, tā nevar sastāvēt no atsevišķiem zināšanu “gabaliņiem”. Tāpēc dažkārt ir vērts paskatīties uz grāmatu no cita skata punkta un censties izprast ne tikai tās individuālās īpatnības, bet arī to, kādas attiecības to saista ar citām grāmatām.

Izglītotie cilvēki zina (bet neizglītotie sev par nelaimi tieši to arī nezina): kultūra pirmām kārtām ir prasme orientēties. Par gudru cilvēku tiek uzskatīts nevis tas, kurš ir izlasījis kādu noteiktu grāmatu, bet gan tas, kurš orientējas tajās kā sistēmā, tas ir, saprot, ka grāmatas veido kādu sistēmu un var noteikt viena elementa attiecību ar otru. Piemēram, pat ja jūs neesat lasījis romānu “Uliss”, bet atceraties, ka tas ir modernisma literatūras šedevrs, ka tas tika uzrakstīts 20. gadsimta pirmajā pusē, ka tā autors ir Džeims Džoiss, un ka tā pamatā ir “apziņas plūsmas” tehnika, – jums jau ir pietiekami daudz zināšanu, lai noteiktu tās vietu pasaules literatūrā. Un, protams, jūs nejutīsities neērti situācijās, kad kāds pēkšņi pieminēs šo grāmatu lekcijas, diskusijas vai parastas sarunas laikā.

2. Pāršķirstītās grāmatas

Ideju “aptvert kaut ko ar skatienu” var attiecināt ne tikai uz konkrētas grāmatās vietu pasaules literatūrā, bet arī uz katra fragmenta vietu šajā grāmatā. Orientēties vienā darbā ir tikpat svarīgi, kā orientēties lielā bibliotēkā: jo izglītotāks ir lasītājs, jo retāk viņam parādās nepieciešamība lasīt kādu konkrētu grāmatu no sākuma līdz beigām.

Pats autors uzskata, ka šī pieeja – izrādīt cieņu grāmatas saturam un galvenajai idejai, bet pārlieku neiedziļināties detaļās – iespējams, ir viens no labākajiem nelasīšanas veidiem. Tieši tā rīkojās franču dzejnieks, kritiķis un Franču akadēmijas loceklis Pols Valerī (1871-1945), kurš veiksmīgi publicēja kritiskus rakstus pat par tiem autoriem, kuru darbus nemaz nav lasījis (to vidū bija Marsels Prusts, Anatols Franss un filozofs Anrī Bergsons).

Slinkais lasītājs Pols Valerī

3. Grāmatas, par kurām esam kaut ko dzirdējuši

Dažkārt, lai iegūtu pietiekami pilnīgu priekšstatu par grāmatu, vajag vienkārši noskaidrot, ko par to raksta vai saka citi. Šādu pieeju var izmantot, lai ietaupītu laiku, vai arī tad, ja runa ir par izdevumu, kuru kādu iemeslu dēļ nav iespējams atrast. Vienu no veiksmīgākiem piemēriem šādas metodes praktiskai pielietošanai var ieraudzīt Umberto Eko (dzimis 1932. gadā) romānā “Rozes vārds”. Tās sižetisko peripetiju centrā ir viduslaiku klostera bibliotēka un grāmata, kurai piemīt “tūkstoš skorpionu spēks” un kuras īpašnieki steidzīgi mirst. Galvenais varonis – franciskāņu mūks Bāskervilas Viljams beigu beigās atrod gan noslēpumaino manuskriptu, gan slepkavu, kura dēļ ir gājuši bojā visi tie, kas pārāk interesējās par tā saturu. Taču vissvarīgākais šeit ir tas, ka, pateicoties savām dedukcijas spējām, Viljamam ir izdevies ļoti precīzi rekonstruēt grāmatā izklāstītās idejas, nemaz neņemot to rokās:

“Es tev to varētu gandrīz visu izstāstīt, nelasījis šīs lappuses, kurām būtu mani jānogalina. Komēdija dzimst “komai” jeb ciemos kā jautra izrāde pēc mielasta vai svētkiem. Tā nevēsta par dižiem un slaveniem vīriem, tā vēsta par smieklīgiem un gļēviem radījumiem, kuri pat nespēj būt ļauni, un tā nebeidzas ar varoņu nāvi. Smieklīgumu tā panāk, attēlojot parastu ļaužu trūkumus un vainas. Spēju smieties Aristotelis uzskata par labdabīgu spēku, turklāt smiekli var kalpot arī kā izziņas veids: asprātīgas mīklas, negaidītas metaforas vai arī citāds skatījums uz dzīvi liek mums palūkoties vērīgāk. Mums itin kā gribas teikt: tad re, kā viss ir patiesībā, un es to nezināju! […] Vai tā ir?” (4).

Tā ir. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Vilhelmam pilnīgi pietika ar to, ko viņš par šo darbu ir dzirdējis no citiem. Nevar neatzīt, ka tā ir tiešām gudra izvēle situācijās, kad grāmatas saturs ir dzīves vērts vārda vistiešākajā nozīmē.

Piesardzīgais lasītājs Bāskervilas Viljams (Šona Konerija izpildījumā)

4. Grāmatas, kuru saturu esam aizmirsuši

Visbeidzot, lai pabeigtu šīs dienas sarunu, jāpiemin vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, analizējot lasīšanas procesu. Šis faktors ir laiks. Lasīšana ir ne tikai mūsu iedziļināšanās tekstā vai zināšanu ieguve. Šis ir process, kas jau no paša sākuma ir pakļauts aizmiršanas ietekmei. “Tiešām,” atzīmē Pjērs Baijārs, “kamēr es lasu, es sāku aizmirst to, ko esmu izlasījis, un šis process ir neizbēgams, tas ilgst un galu galā kaut kur sasniedz tādu punktu, kurā izskatās, it kā es vispār nebūtu lasījis šo grāmatu…”. Neviens lasītājs (pat ja runa ir par dižiem cilvēkiem) nevar apgalvot, ka šī problēma uz viņu pilnīgi neattiecas. Piemēram, Mišels de Monteņs (1533-1592), kurš daudziem asociējas ar senatnes kultūras mantojumu un tās bibliotēkām, savos darbos bez gala sūdzējās par paša slikto atmiņu: “Ja es dažreiz tomēr spēju kaut ko iemācīties, tad es nekādi nespēju to paturēt atmiņā […]. Man vairakkārt ir gadījies ņemt rokās gluži jaunas un nezināmas tās grāmatas, kuras es pirms dažiem gadiem biju uzmanīgi izlasījis un izraibinājis ar savām piezīmēm” (5). Dižā franči filozofa pieredze ir labs apliecinājums tam, ka arī nopietnākie lasītāji pakāpeniski aizmirst pat to grāmatu saturu, kuras uzskata par labi pazīstamām. Kā atzīmē pats Pjērs Baijārs, šī atziņa var kalpot par labu psiholoģiskā atbalsta avotu situācijās, kad jārunā par nelasītajām grāmatām. Savukārt tieši par šādām situācijām pastāstīšu nākamreiz.

Aizmāršīgais lasītājs Mišels de Monteņs

Izmantotais informācijas avots

1. Байяр, Пьер. Искусство рассуждать о книгах, которых вы не читали. Москва : Текст, 2012. 185, [4] с. ISBN 9785751610654.

Citātu avoti (pieminēšanas secībā)

2Čehovs, Antons. Lugas. Rīga : Zvaigzne ABC, 2000. 149, [2] lpp. ISBN 998404985X.
3. Мюзиль, Роберт. Человек без свойств. Москва : Эксмо, 2008. 1085, [2] c. ISBN 9785699308606.
4. Eko, Umberto. Rozes vārds. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2006. 693, [1] lpp. ISBN 9984623076.
5. Monteņs, Mišels de. Esejas : fragmenti no 2. un 3. sējuma. Rīga : Zvaigzne, 1981. 225, [2] lpp.

Rakstā izmantotie attēli

1. att. Pjērs Baijārs un grāmatas vāks: Le Journal du Dimanche un Ozon.ru.
2. att. Pols Valerī: Biblioteca Digital Ciudad Seva.
3. att. Bāskervilas Viljams: Ilcorsaronero.info.
4. att. Mišels Monteņs: Wikimedia Commons.

7 thoughts on “Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (1. daļa)

  1. Nu, re, izrādās manai ikdienas darba praksei ir veltīta grāmata. Starp citu, abas (“Rozes vārds” un ” Ulliss”), manuprāt, ir to grāmatu topsarakstā, par kurām visi runā, bet retais ir lasījis… Vismaz es tās nereizi neizlasījusi (ar to nemaz nelepojos), esmu tās ieteikusi vismaz cilvēkiem 10.
    Bet, Kristina, interesants raksts! Tā turpināt!

    1. Paldies par atsauksmi.🙂 Par sevi runājot – no “Ulissa” esmu lasījusi tikai dažus fragmentus, bet “Rozes vārdu” izlasīju divreiz. Manuprāt, šī grāmata ir tā vērta, lai veltītu tai daļu no sava brīvā laika. P.S. par “tā turpināt” – blogā var atrast arī šī raksta 2. un 3. daļu.😉

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s