Posted in Grāmatas,Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (3.daļa)

© Kristina Papule, 2013

3.daļa. Kā uzvesties sarunā par
nelasītu grāmatu

“Runāt par nelasītajām grāmatām neapšaubāmi ir radošs darbs, kas prasa no cilvēka tikpat daudz kā citi mākslas veidi. Lai pārliecinātos par to, ir pietiekams iztēloties visas spējas, kuras tas mobilizē cilvēkā: spēju pamanīt darbā jaunās sižeta līnijas, analizēt jaunu kontekstu, kas tiek piešķirts grāmatai sarunas gaitā, pievērst uzmanību sarunu biedriem un viņu reakcijai, un, visbeidzot, – vienkārši būt labam stāstītājam.” (1, 181.lpp.).

Book
Foto no D.Brumby galerijas

Tagad, kad mēs zinām galvenos faktus par nelasītajiem darbiem un ar tiem saistītajām neveiklajām situācijām, beidzot var pievērsties vissarežģītākajam jautājumam: “Kā tad īsti būtu jāuzvedas, runājot par nelasītu grāmatu?” Pēc Pjēra Baijāra domām, šajā situācijā jāatceras par četriem noteikumiem:

  1. Nekautrēties.
  2. Iedvesmot savas idejas.
  3. Izdomāt savas grāmatas.
  4. Runāt par sevi.

Izklausās diezgan traki? Tā arī ir, un tieši tāpēc ir vērts izpētīt katru no šiem variantiem sīkāk.

1. Nekautrēties

Sekot šim padomam ir daudz grūtāk, nekā sākumā šķiet. Mūsu kultūrā grāmatu ne-lasīšana ir cieši saistīta ar pārdzīvojumiem un kauna izjūtu (it īpaši, ja runa ir par plaši pazīstamiem un nozīmīgiem literāriem darbiem). Grāmatas liecina ne tikai par mūsu izglītotību, kultūras līmeni un interesēm: tās tiek uztvertas kā mūsu psiholoģiskā portreta svarīga sastāvdaļa. Šajā kontekstā tās kalpo kā valoda, kuru mēs izmantojam, lai vairāk pastāstītu par sevi pasaulei. Dikenss, Bredberijs vai Koelju var būt tikpat svarīga personības sastāvdaļa, kā gaiši mati, humora izjūta vai sapnis kļūt par mākslinieku. Tāpēc nevajag aizmirst par to, ka arī šeit galvenais likums ir “būt nevis izlikties”, un lai “būtu” dažkārt ir nepieciešams godīgi atzīties, ka tiešām neesi lasījis tādu un tādu grāmatu. Pasaulē nav ideālu cilvēku, un tāpat nevar būt arī ideālu lasītāju.

2. Iedvesmot savas idejas

Viena no interesantākajām grāmatas iezīmēm ir tas, ka tā nav nemainīgs objekts. Priekšstati par to nemitīgi mainās, tostarp arī sarunas laikā. Tāpēc, ja tomēr esat nolēmis uzturēt sarunu par grāmatu, kuru neesat lasījis, vienmēr ir jāņem vērā konkrēta situācija. Dažkārt pietiek tikai ar dažām frāzēm, lai mainītu saruna biedru viedokli par pretējo.

Tieši šādu gadījumu pirms gandrīz diviem gadsimtiem ir aprakstījis slavenais Onorē de Balzaks savā romānā “Zaudētās ilūzijas” (1843) (2). Tā varonis Lisjens Šardons dodas uz Parīzi, cerot atrast tur savu mīlestību un gūt panākumus literārajā karjerā. Viņš atdod savu sonetu krājuma “Margrietiņas” manuskriptu pazīstamam grāmatizdevējam Doriā, taču Doriā atsakās publicēt nevienam nezināma autora darbus. Lai atriebtos, Lisjens publicē kritisku recenziju par vienu no Doriā izdotajām grāmatām. Tad grāmatizdevējs nolemj salīgt mieru ar Lisjenu, un dodas pie viņa, lai nopirktu viņa sonetu krājumu. Turklāt, Doriā piekrīt iegādāties manuskriptu, pat nelasot to:

“Draudziņ, nopirkt “Margrietiņas”, tās nepazīstot, ir lielāka atzinība, kādu grāmatizdevējs var parādīt. Pēc pusgada jūs būsiet kļuvis liels dzejnieks, jums būs raksti, no jums bīsies, man ne pirksts nebūs jāpakustina, lai pārdotu jūsu grāmatu. Es šodien esmu tas pats tirgotājs, kāds biju pirms četrām dienām. Mainījies esmu nevis es, bet jūs: pagājušajā nedēļā jūsu soneti man bija tikpat kā kāpostu lapas, šodien jūsu stāvoklis ir tos jau pacēlis līdz Delaviņa elēģijām.” (2, 201.lpp.)

Šajā gadījumā grāmata kā tāda nav nekā vērta, nozīme ir tikai varoņu sociālajam stāvoklim. Viss ir vienkārši: jo augstāks tas ir, jo augstāka ir darba literārā vērtība. Kā materiālais objekts Lisjena manuskripts paliek tāds pats, taču attieksme pret to krasi mainās, tiklīdz tā autors kļūst par bīstamu draudu grāmatizdevēja labklājībai. Protams, Balzaka varonis šajā gadījumā uzvedas diezgan ciniski. Taču šis fragments pārliecinoši demonstrē, uz ko ir spējīgs cilvēks, kurš ir nolēmis pierādīt, ka viņam ir taisnība, pat ja runa ir “tikai” par grāmatu.

Lisjens Šardons
Uzstājīgs lasītājs (un rakstnieks) Lisjens Šardons de Rubemprē

3. Izdomāt savas grāmatas

Šis variants savā ziņā ir iepriekšējā noteikuma turpinājums: ja jau grāmata ir objekts, kas var transformēties sarunas laikā, kāpēc gan pašam nekļūt par tās līdzautoru? Tieši šādu varoni ir aprakstījis japāņu rakstnieks Natsume Soseki savā romānā “Es esmu kaķis” (1908) (3). Viens no šī darba personāžiem ir “mākslas speciālists zelta brillēs” – fantazētājs, kurš pļāpā bez mitas un dara visu, lai izjokotu apkārtējos:

“Nesen viena literatūrzinātnieka klātbūtnē kāds sāka runāt par Harisona vēsturisko romānu “Feofano”. Es pateicu, ka no visiem vēsturiskajiem romāniem šis ir vislabākais un ka epizode, kurā tiek aprakstīta varones nāve, ir visiespaidīgākā, to var pat nosaukt par dēmonisku. Un tad kungs, kurš sēdēja tieši man pretī, tajā vietā, lai atzītos, ka “nezinu”, “neesmu lasījis”, sāka runāt: “Jā, šī tiešam ir lieliska vieta!” Tad es uzreiz sapratu, ka viņš, tāpat ka es, nav lasījis šo grāmatu.” (3)

Šāds cinisms nevar neizraisīt dažus jautājumus, un vienu no tiem uzreiz uzdod cits stāsta varonis:

“Bet ja tu pateiksi kaut ko uz dullo, un izradīsies, ka tavs sarunu biedrs ir lasījis par to?”

“Šādā gadījumā var vienkārši pateikt, ka esmu sajaucis to ar kādu citu grāmatu vai kaut ko tamlīdzīgu.” (3)

Un tiešām, ja kāds nepiekrīt jūsu vārdiem, vienmēr var pateikt, ka esiet kļūdījies. Lai cik arī savādi neizskatītos Soseki varonis, vienā ziņā viņam ir taisnība: lai brīvi runātu par jebkuru grāmatu (neatkarīgi no tā, vai esat to lasījis vai ne), ir jāatbrīvojas no pārliecības, ka kāds cits noteikti zina to labāk, nekā jūs. Beigu beigās, izdomātais sižets var būt ne tikai joks, bet arī laba iespēja ļaut vaļu iztēlei.

Kadrs no "Es esmu kaķis"
Lasītājs-fantazētājs no N.Soseki romāna ekranizācijas (1975) (pa labi)

 4. Runāt par sevi

Visbeidzot, vēl viens variants ir izmantot nelasīto grāmatu kā likumīgu pamatu savai daiļradei, kura var izpausties kā parasta saruna, kritika vai pat paša sarakstītais darbs. Pēc Baijāra domām, goda vieta šīs rekomendācijas praktiskajā realizācijā pieder literārajiem kritiķiem:

“Literatūrai un mākslai ir tikpat sekundāra nozīme kritikai, kā dabai – rakstniekam vai māksliniekam. To funkcija ir nevis kalpot par objektu kritiķim, bet tikai veicināt viņa paša daiļradi […]. Ja turpinām šo domu, kritika sasniedz savu augstāko pakāpi tajā brīdī, kad tai vairs nav nekā kopīgā ar literāro darbu.” (1, 174.lpp.). Lai ilustrētu šo domu, autors atkal vēršas pie klasiķiem: “Es nekad nelasu grāmatas, par kurām man ir jāraksta recenzijas, jo tās tik viegli var mani ietekmēt.” (Oskars Vailds; 1, 176.lpp.).

Paradoksāli, bet dažkārt turēties pēc iespējas tālāk no grāmatas ir vislabākais veids, lai uzsāktu sarunu par to:

“Protams, grāmata var atdzīvināt lasītāja domas, bet tā var arī noslēpt no lasītāja to neparasto, kas ir viņā pašā. Oskara Vailda paradokss attiecas ne tikai uz sliktām grāmatām, labās ir daudz bīstamākas. Iedziļinoties grāmatā, lai uzrakstītu par to, lasītājs riskē pazaudēt paša būtību – par labu grāmatai, bet par zaudējumu sev.” (1, 176.lpp.)

Tāpēc visās iepriekš aprakstītājās sarežģītajās situācijās galvenais ir runāt par sevi, nevis par literāriem darbiem, un iespējams, ka tas ir vienīgais veids, kā runāt par tiem veiksmīgi. Beigu beigās, jebkuras grāmatas uzdevums ir palīdzēt mums labāk izprast sevi, atklāt kaut ko svarīgu par mums pašiem. Nevajag baidīties no meliem par tekstu, vajag baidīties no meliem par sevi pašu, it īpaši laikmetā, kad “lasa tik daudz, ka nav laika izbaudīt lasīšanu, bet raksta tik daudz, ka nav laika padomāt” (1, 168.lpp.).

Oskars Vailds
Kritiskais lasītājs Oskars Vailds

 Izmantotais informācijas avots

1. Байяр, Пьер. Искусство рассуждать о книгах, которых вы не читали. Москва : Текст, 2012. 185, [4] с. ISBN 9785751610654.

Citātu avoti (pieminēšanas secībā)

2. Balzaks, Onore deKopoti raksti : 12 sēj. 5.sēj. Zaudētās ilūzijas. Rīga : Liesma, 1981. 484, [2] lpp.
3. Сосеки, Нацумэ. Ваш покорный слуга кот [tiešsaiste]. [B.v.] : Русская фантастика, 1997. Pieejams: šeit.

Rakstā izmantotie attēli

1.att. After God’s Own Heart: 500px
2.att. Lisjens Šardons: Allposters.it
3.att. “I Am the Cat” (1975):  Fenixclub.com
4.att. Oskars Vailds: Allwords.ca

2 thoughts on “Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (3.daļa)

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s