Posted in Grāmatas,Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (2. daļa)

© Kristina Papule, 2013

2.daļa. Situācijas, kad mēs runājam
par grāmatām

Izanalizējot dažādus ne-lasīšanas veidus un pārliecinoties par to, ka nelasītas grāmatas mēdz būt dažādas, ir vērts uz īsu brīdi pievērsties dažām tipiskām situācijām, kad mēs runājam par grāmatām.

“Pēc sarunas par grāmatu” – attēls no Ņujorkas Publiskās bibliotēkas krājuma

Visbiežāk šādas situācijas mūs sagaida tad, kad atrodamies sabiedrībā un mums ir jāizsaka savs viedoklis kāda klausītāja vai klausītāju grupas priekšā. Lūk, tikai daži piemēri: saviesīga saruna, lekcija, saruna ar grāmatas autoru, draugiem vai mīļoto cilvēku. Apziņa, ka jārunā par grāmatu, kuru neesat lasījis, bet kuras saturu jāzina jebkuram vairāk vai mazāk izglītotam cilvēkam, var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu. Taču, kā uzver Pjērs Baijārs, ir iespējams eleganti “iziet” no šādas situācijas, galvenais ir nezaudēt pašpārliecību un humora izjūtu.

Viens no šādiem šķietami šausmīgajiem piemēriem ir saruna ar pasniedzēju (un, kamēr pasaulē pastāv obligātā literatūra, noteikti radīsies arī šādas situācijas). Lūk, ko par šo tematu raksta pats Baijāra kungs:

“Esmu pasniedzējs un tāpēc man biežāk nekā citiem ir jārunā lielas auditorijas priekšā par grāmatām, kuras neesmu lasījis (vai nu, burtiskajā nozīmē, neesmu tās vēris vaļā, vai nu es ātri pāršķirstījis to lappuses, vai nu vienkārši pilnīgi esmu aizmirsis, par ko tajās bija runa). Taču man bieži palīdz apziņa, ka mani klausītāji zina par šīm grāmatām ne vairāk, ka es, un tātad, arī jūtas tikpat nepārliecināti. Esmu pamanījis, ka studentus šī situācija nemaz nemulsina: viņi bieži izsaka nesliktas un dažkārt pat trāpīgas domas par grāmatām, kuras nav lasījuši, pamatojoties tikai uz dažām detaļām, kuras esmu ar nolūku vai vienkārši nejauši pieminējis… Un nav pārsteigums, ka viņu viedokļi, pat ja tie ir ļoti tāli no oriģinālā teksta, piešķir apspriešanai svaigumu un oriģinalitāti, kuru, iespējams, nebūtu, ja viņi izlasītu šo grāmatu.” (1, 94.lpp.)

Taču pastāv arī daudz sarežģītākas situācijas, piemēram, komentēt grāmatu tāda cilvēka priekšā, kurš to noteikti ir lasījis un kuram noteikti ļoti interesē jūsu viedoklis. Runa, protams, ir par grāmatas autoru. Pirms krist panikā, jāatceras, ka arī šeit ir viena svarīga nianse: autora un lasītāja uztvere par grāmatu ļoti bieži pilnīgi atšķiras. Katram rakstniekam, kurš kaut vienu reizi ir sarunājies ar savu uzmanīgu lasītāju vai lasījis kritisku rakstu par sevi, ir pazīstama apmulsuma sajūta, kura rodas, autoram pamanot nesaskaņu starp to, ko ir uzrakstījis viņš, un to, ko ir sapratuši citi. Paradoksāli, bet šī problēma kļūst īpaši kritiska tajos gadījumos, ja lasītājam darbs ļoti patika un viņš labprāt izsaka savas domas par to. Jo vairāk lasītājs iedziļinās detaļās un paskaidro iemeslus, kāpēc viņš uzskata šo grāmatu par šedevru, jo lielāka ir iespēja, ka autors viņu nesapratīs vai pat sāks domāt, ka runa ir par kāda cita rakstnieka darbu. Šāda situācija rodas tāpēc, ka cilvēku iekšēja pasaule un uztveres īpatnības ir ļoti dažādas, un katrs var saskatīt vienā un tajā pašā darbā kaut ko pilnīgi unikālu.

Šajā gadījumā var ieteikt tikai vienu: atsaukties par autora grāmatu labi un neiedziļināties detaļās. Autors negaida no jums sava darba pārstāstu vai ļoti garu komentāru, un labāk pat nesākt stāstīt neko tamlīdzīgu. Pietiks ar to, ka jūs vienkārši pateiksiet autoram, ka jums patika tas, ko viņš ir uzrakstījis.

Taču pastāv vēl viens, iespējams, vissarežģītākais situāciju tips. Tā ir saruna ar mīļoto cilvēku. Atšķirībā no sarunas ar paziņām, pasniedzēju vai grāmatas autoru, risks ir pārāk liels: jūs varat “atgrūst” simpātisko cilvēku tikai tāpēc, ka neesat lasījis darbus, kuri viņam vai viņai ļoti patīk. Tieši šāda situācija ir lieliski aprakstīta filmā “Murkšķa diena” (The Groundhound Day, 1993). Ar tās galveno varoni, kašķīgo sinoptiķi Filu, notiek neticamais: viņš ir spiests izdzīvot vienu savas dzīves dienu atkal un atkal. Laiks ir apstājies – lai cik rītus Fils pamostos, viņš ir nolemts mūžīgam 2. februārim, pazīstama arī kā Murkšķa diena. Sākumā Filam šķiet, ka tā ir tīrā elle, bet vēlāk viņš secina, ka no šī dīvainā stāvokļa tomēr ir iespējams gūt sev kādu labumu.

Viena no galvenajām sižeta līnijām ir Fila attiecības ar TV raidījuma producenti Ritu. Lai iepatiktos viņai, Fils katru dienu mēģina uzzināt vairāk par viņas uzskatiem, sapņiem un vaļaspriekiem. Vienā no sarunām Rita ieminējās par to, ka koledžā viņa studēja nevis žurnālistiku, bet 19. gadsimta franču dzeju:

Fils gandrīz sāka smieties un atbildēja: “Ak Dievs, cik bezjēdzīga laika tērēšana!”, bet, pamanot Ritas ledaino skatienu, saprata, ka labāk būtu bijis noklusēt. Taču pateicoties tam, ka Fila jaunajā pasaulē viena un tā pati diena mūžīgi atkārtojas, viņam ir iespēja izlabot savu kļūdu. Jau nākamajā dienā, kad Rita atkal stāsta Filam par savām studijām koledžā, viņš var nocitēt fragmentu no Žaka Brela dzejoļa “La bourrée du célibataire”. Viņam pietiek tikai ar dažām replikām, lai patīkami pārsteigtu šo sievieti.

Šīs epizodes galvenā doma ir ļoti vienkārša: lai kļūtu interesants, dažkārt ir vienkārši jāizrāda interese un uzmanība pret citiem. Tāpēc nekad nedrīkst novērtēt par zemu citu cilvēku sapņus, vēlmes un mīļākās grāmatas, jo atšķirībā no “Murkšķa dienas” varoņa, jums ir tikai viena iespēja rast pirmo priekšstatu. Otrās var arī nebūt. ;-)

P.S. Par to, ko darīt, lai izdevīgi izmantotu šo vienīgo iespēju, pastāstīšu raksta 3. daļā.

Izmantotais informācijas avots

  1. Байяр, Пьер. Искусство рассуждать о книгах, которых вы не читали. Москва : Текст, 2012. 185, [4] с. ISBN 9785751610654.

Rakstā izmantotie attēli

  1. att. After a Book Talk: New York Public Library Visual Materials
  2. att. Fils un Rita: TinyPic.

7 thoughts on “Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (2. daļa)

  1. Lai man piedod Baijāra kungs, bet pasniedzējam ar studentiem runāt par grāmatu, kuru neviena no pusēm nav lasījusi, man šķiet vienkārši stulbi. Tādu pasniedzēju es sev negribētu.
    Man kaut kā vispār šķiet, ka mānīties, ka esi lasījis kādu grāmatu, ir dīvaini. Kad Rita atklās, ka Filam īstenībā no franču poēzijas nāk miegs, tas viņai būs nepatīkams pārsteigums – un sanāks skandāls par melošanu.

    1. Liels paldies par komentāru, Doronike. Jums ir taisnība – no vienas puses, runāt par grāmatu, kuru neesat lasījis, ir stulbi. Taču no otras puses, šādas situācijas ir pārāk izplatītas, lai tās ignorētu. Gan studentiem un skolēniem, gan pasniedzējiem ļoti bieži nav ne laika, ne vēlmes lasīt (vai pārlasīt) obligāto literatūru. Cita lieta, ka ne katrs var to atklāti atzīt un censties paskatīties uz šo situāciju no cita skatu punkta.

      P.S. Par Filu un Ritu: man tomēr šķiet, ka viņiem viss būs labi. Protams, ļoti reti gadās tā, ka divu cilvēku gaumes pilnīgi sakrīt, taču tas nav iemesls tam, lai nosauktu cita hobiju par “bezjēdzīgo laika tērēšanu”. Manuprāt, šeit runa drīzāk ir par elementāro pieklājību un interesi, nevis par apzinātiem meliem.

      1. Ja ir tāda attieksme pret lasāmo, it kā obligāto literatūru, tad rodas jautājums: vai vispār vajag mācīt un mācīties literatūru, kuru neuzskata par vajadzīgu lasīt. Kā pozitīvu piemēru varētu minēt literatūras pasniedzēju un dzejnieci Ivetu Ratinīku, kura kādā intervijā stāstija, ka viņa tomēr atrod laiku pārlasīt to literatūru, par kuru gatavojas stāstīt saviem skolēniem.
        Mana attieksme varētu šķist pārāk kategoriska, tomēr tādā situācija ir nožēlojama un zināmā mērā sekmē tendenci, kas šobrīd ir pārāk izplatīta: melšanu par lietām, no kurām runātājs neko nesaprot.

        1. Doronike, manuprāt, jūsu attieksme nav pārāk kategoriska. Gluži otrādi – tā ir ļoti adekvāta. Diemžēl situācija ar obligāto literatūru ir tāda, kāda tā ir.
          No savas pieredzes varu teikt, ka skolā vienmēr centos izlasīt visu, kas bija uzdots. Taču ne vienmēr varēju to izdarīt, jo lasāmvielas apjoms bija pārāk liels. Tāpēc man bija divi varianti: 1) izlasīt tikai daļu no visa saraksta (bet izdarīt to pamatīgi); 2) izlasīt visu, bet ļoti ātri un “pavirši”. Es izvēlējos pirmo un atzīšos godīgi: to, ko nepaspēju izlasīt skolas laikā, cenšos izlasīt tagad (t.i., jau pēc universitātes absolvēšanas).
          Par “melšanu par lietām, no kurām runātājs neko nesaprot” – tā bija izplatīta vienmēr. Vienkārši mūsu laikos šī parādība kļuva ļoti izteikta. Galvenais iemesls tam ir pārāk liels informācijas apjoms, ar kuru vidusmēra cilvēkam jātiek galā katru dienu, un kā rezultāts, mūžīgs laika trūkums.

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s