Posted in Grāmatas, Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (1. daļa)

© Kristina Papule, 2013

“Pirms trim dienām bija saruna klubā, viņi saka Šekspīrs, Voltērs. Neesmu lasījis, neko neesmu lasījis bet rādīju tādu seju, it kā būtu lasījis. Un citi arī tāpat kā es” (2), saka doktors Čebutikins Antona Čehova lugā “Trīs māsas”. Franču filologs Pjērs Baijārs (dzimis 1954. gadā) iet vēl tālāk. Izrādās, ka grāmata, kuru neesat lasījis, var kļūt par aizraujošas sarunas tematu. Un it īpaši – ja jūsu sarunu biedram arī nav ne jausmas par tās saturu. Kā, kad un kāpēc runāt par literatūras šedevriem, par kuriem jūs neko nezināt vai neatceraties – par šo visu autors stāsta savā jaunajā darbā “Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis” (1).

Pjērs Baijārs un viņa grāmatas izdevums krievu valodā

Tie, kuri domā, ka, izvēloties šādu nosaukumu, autors vienkārši gribēja nodemonstrēt savu oriģinālo humora izjūtu, būs pārsteigti. Savā darbā Pjērs Baijārs sniedz loģisku un izsmeļošu analīzi literatūras un kritikas jomā un pārliecinoši pierāda, ka dažās situācijās NE-lasīšana ir daudz labāka par lasīšanu.

Liriska atkāpe: parasti mēs cenšamies, lai mūsu emuāra rakstu apjoms nebūtu pārāk liels, taču, manuprāt, Pjēra Baijāra darbs ir pārāk labs, lai iztiktu ar īsu recenziju. Tāpēc šoreiz piedāvāšu jūsu uzmanībai galveno ideju un praktisko padomu apkopojumu no šīs neparastās un pārsteigumu pilnās grāmatas. Raksts tiks publicēts trīs daļās, un pirmā no tām tiks veltīta nelasīto grāmatu veidiem.

1. daļa. Nelasīto grāmatu veidi

“Nelasītas grāmatas mēdz būt dažādas”, uzver Baijāra kungs. Lai kļūtu par izcilu nelasītāju, ir jāņem vērā, ka pasaulē pastāv četri nelasīto grāmatu veidi:

1. Grāmatas, par kurām mēs neko nezinām.
2. Pāršķirstītās grāmatas.
3. Grāmatas, par kurām esam kaut ko dzirdējuši.
4. Grāmatas, kuru saturu esam aizmirsuši.

Katrai no šīm kategorijām ir savas īpatnības…

Advertisements
Posted in E-resursi, Lasīšana

Runājošās pasakas

© Madara Vīlipa, 2013

Mūsdienās ļoti aktuāla tēma ir par to, kā veicināt lasītprasmi bērniem, kuri neapmeklē bibliotēku tik bieži, kā vajadzētu, vai vispār to nedara. Bērni, kuri apmeklē bērnu dārzu, iegūst pirmās zināšanas par burtiem, kā tos salikt kopā un kā tos pareizi izlasīt, lai sākumā veidotos vārds un pēc tam teikums. Gadu gadiem bērnu dārzi turas pie konkrētiem metodiskajiem norādījumiem un lasīt bērni iemācās tradicionālos veidos. Ņemot vērā, ka viss attīstās un nestāv uz vietas, bērniem vajadzētu piedāvāt inovatīvus risinājumus, kā iemācīties lasīt un kā attīstīt lasīšanas prasmes. Bērniem dators un jaunās tehnoloģijas nav svešas, tāpēc 2012. gadā tika īstenots projekts “Trīsvalodu runājoša grāmata valodu un sociālo zinību apguvei”.

Projekts “Trīsvalodu runājoša grāmata valodu un sociālo zinību apguvei” īstenots par Valsts izglītības attīstības aģentūras un Izglītības un zinātnes ministrijas finansējumu “Projektu konkursa inovāciju īstenošanai izglītībā” ietvaros. Projekta realizētājs – Jūrmalas Alternatīvā skola, taču programmizstrādi veica Sabiedrība Tilde.

Turpināt lasīšanu “Runājošās pasakas”

Posted in Citāti un aforismi, Lasīšana

13 brīnišķīgi citāti par grāmatām un lasīšanu

© Kristina Papule un Liene Kalneta, 2013

Attēls no National Media Museum Flickr attēlu kolekcijas

Vienai meitenei bija īpašs rituāls – viņa neizlasīja pēdējās desmit lappuses grāmatām, kas viņai sevišķi patika. Argumentējot ar to, ka, ja viņa kādreiz vēlēsies beigt savu dzīvi ar pašnāvību un jau stāvēs uz palodzes, doma par to, ka viņa nekad neuzzinās, ar ko gan beigušies visinteresantākie stāsti, viņu apturēs.

/Autors nezināms (13)/

– Vai taisnība, ka neesi izlasījis nevienu grāmatu?
– Grāmatas ir garlaicīgas.
– Grāmatas ir spoguļi: tajās var redzēt tikai to, kas jau ir tevī pašā.

/Karloss Ruiss Safons, “Vēja ēna” (6, 233. lpp.)/

Turpināt lasīšanu “13 brīnišķīgi citāti par grāmatām un lasīšanu”

Posted in Grāmatniecības vēsture, Lasīšana

Kā es atradu cilvēku ar trīsdesmit skaistām sejām

© Kristina Papule, 2013

“Šīs grāmatas tagadējais sarakstītājs apsola, ka cilvēks, to izlasījis, nenomirs, kā tas notika ar viņa paša priekšteci, kam piederēja “Hazāru vārdnīcas” pirmā autora 1691. gada izdevums…”. Ar šādiem optimistiskiem vārdiem sākas viens no neparastākajiem 20. gadsimta literatūras darbiem – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” (1984). No anotācijas var uzzināt, ka šī grāmata ir “vienlaikus vēsturisks romāns, intriģējošs detektīvs un mīlestības stāsts. Tā stāsta par teiksmainās hazāru tautas vēsturi un apbur lasītāju ar vērienīgumu un neparasto pasaules skatījumu” (1).

Milorads Pavičs un “Hazāru vārdnīcas” izdevums latviešu valodā

Ļoti saīsinātā veidā romāna sižets izskatās šādi: mūsu ēras 9. gadsimts. Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas reliģijas priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamas versijas par to, kurai tad tieši reliģijai beigu beigās ir pievērsušies hazāri, ir pretrunīgas. Noskaidrot patiesību nemaz nav tik vienkārši, jo ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Tāpēc arī “Hazāru vārdnīcas” lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

No sevis piebildīšu, ka “Hazāru vārdnīca” ir ne tikai literatūras, bet arī literārās mistifikācijas šedevrs. Gandrīz visam, sākot ar vēsturiskajiem faktiem un hazāru tautas kultūru un beidzot ar personāžiem – nav pilnīgi nekāda sakara ar realitāti. “Hazāru vārdnīca” ir tapusi pateicoties tikai un vienīgi tās autora fantāzijai, – atzīmē kritiķi. Taču šajā grāmatā netrūkst detaļu, pateicoties kurām pat visprasīgākajam lasītājam ne mirkli nekļūst garlaicīgi.

Viena no tām ir “Hazāru vārdnīcas” titullapa: