Posted in Bibliotēkas

Artotēkas – alternatīvā bibliotēku realitāte Latvijā: interpretācijas, iespējas un izaicinājumi

© Daina Miķelsone, 2017 | Saulkrastu novada bibliotēkas vecākā bibliotekāre-bibliogrāfe (speciāli LBB JSS)

Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – svarīgus gadījumus,
svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām.
Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba,
kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve.
Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku
jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina,
jānomaina vāzēs ūdens. Citiem vārdiem sakot,
tu mūžīgi dzīvosi pats savā, privātajā bibliotēkā.

Haruki Murakami, Kafka liedagā

Mainīgums un ekstraversija ir šī gadsimta raksturlielumi. Uz vietas nestāv nekas, un, pat ja šķiet nekustāmies, tad tikai tāpēc, ka nespējam virzību aptvert, netiekam tai līdzi vai izliekamies, ka tādas nav. Un ir jāskatās, plaši atvērtām acīm, ar dedzīgu sirdi un saviļņotu prātu. Rūpīgi, impulsīvi un dinamiski jāseko izmaiņām gan pasaules, gan domu kartēs – tieši šīs aksiomas ir skatpunkti un dominantes, kas caurvij laikmetu, cilvēku, attiecības, simbolus un vērtības. Tie ir būtiskie kritēriji, kas piešķir jēgu laikam un telpai. Tie iezīmē saturu, nosaka mērķus un katapultē idejas brīvajam kritienam. Atmiņas institūcijas nav pagājības seifi, antikvitāšu noliktavas vai ūnikumu kapenes. Tie ir metronomi, kas vienmērīgi iešūpo gadsimtus un atzīmē robežšķirtnes, regulē pārmantojamību, nosaka atmiņu garumu un nākotnes starojumu. Arī bibliotēkas mainās. Arhīvi un muzeji. Izstāžu zāles, kinoteātri, izrādes. Skatuve, aizskatuve un kulises. Lai nekļūtu par pasīvu vērotāju, jāmaina rakursi un perspektīvas. Vēl vairāk – ne tikai pārmaiņām jāpielāgojas, bet jābūt par to noteicēju. Virzītāju, vaduguni, iemeslu un cēloni vienlaikus.

artotekas_1
Attēls izgūts no https://livelightbeing.files.wordpress.com

Continue reading “Artotēkas – alternatīvā bibliotēku realitāte Latvijā: interpretācijas, iespējas un izaicinājumi”

Advertisements
Posted in Bibliotēkas pasaulē

Kā strādā bibliotekāri Spānijā

© Daina Girvaite, 2015 | Pārpublicēts no Pelči.lv

Pelču pagasta bibliotēka sākusi sadarbību ar Viānas bibliotēku Spānijā. Tās vadītājs (un arī vienīgais darbinieks) Iņaki ir ļoti interesanta personība – aktīvs un ideju pārpilns. Par to viņu ne vienu reizi vien augstu novērtējusi un apbalvojusi arī Spānijas Kultūras ministrija – saņemti pieci apbalvojumi par lasīšanas veicināšanu, turklāt vairākās bibliotēkās! Spānijas mediji par viņu raksta – iemīlējies savā darbā, inovatīvs, izdomas bagāts. Iņaki ir talantīgs stāstnieks, ne velti Viānas bērni tik ļoti gaida stāstu pēcpusdienas bibliotēkā. Ja vien apstākļi būs labvēlīgi, viņš gatavs savu talantu parādīt arī pie mums, jo ir aicināts piedalīties ikgadējā stāstnieku festivālā Zivzup, kas katru pavasari notiek Kuldīgā.  Viņš darbojas arī vietējā amatierteātrī, kas, starp citu, sācis iestudēt Bīstamās mājsaimnieces. Apskatot bibliotēkas 2015.gada pasākumu plānu, redzams, ka paredzētas dažādas interesantas un neparastas aktivitātes –  Aklais randiņš ar grāmatu par godu Vispasaules Grāmatu dienai, Grāmatu domino (iedvesmojoties no Sietlas publiskās bibliotēkas sasniegtā grāmatu domino Ginesa rekorda), Alus degustācija par godu Bibliotēku dienai, lasītāju kluba pasākumi, milzum daudz stāstu pēcpusdienu bērniem… Viānas bibliotēkai ir mājaslapa sociālajā vietnē Facebook, kas aktīvi ziņo par visiem bibliotēkas jaunumiem,  un multilingvāls blogs. Plānojot kopīgu starptautisku projektu ar Viānas bibliotēku, sarunās dalāmies pieredzē, kas ir kopīgs Latvijas un Spānijas bibliotēkām, kas – atšķirīgs. Iņaki ir ļoti atsaucīgs un labprāt piekrīt sniegt interviju latviešu lasītājiem.

Iņaki, nedaudz vārdos par to,  kas ir Viāna un kas esi Tu!

Viāna ir neliela pilsētiņa Navarras apgabala austrumos, tajā ir nedaudz vairāk kā 4000 iedzīvotāju. Tā robežojas ar Riohas apgabalu, tai ir laba satiksme ar tādām pilsētām kā Pamplona un Logroņo, un tā ir pēdējā apdzīvotā vieta Navarras apgabalā Svētā Jēkabā ceļā (El Camino de Santiago). Viānā ir tikai viena bibliotēka, kas nes 19.gadsimta rakstnieka Fransisko Navarro Vijoslada vārdu, tāpēc, ka bibliotēka atrodas 16.gadsimtā celtā ēkā, kas bijusi šī rakstnieka dzīvesvieta.  Starp citu, tāpat kā Spānijas troņmantnieku sauc par Astūrijas princi, Navarras troņmantnieku viduslaikos sauca par Viānas princi, un viņa karalistes galvaspilsēta bija Viāna. Un arī tagadējai Spānijas princesei deviņgadīgajai  Leonorai ir šie abi  tituli – Astūrijas princese un Viānas princese.

Mans vārds ir Iņaki Suso Espadas (Iņaki ir basku vārds, kas kastīliešu valodā nozīmē Ignasio, abi mani uzvārdi ir kastīliešu), šobrīd man ir 42 gadi. Esmu ieguvis bakalaura grādu mūsdienu vēsturē Basku Valsts Universitātē un doktora grādu vēsturē Navarras Publiskajā Universitātē, savu doktora disertāciju veltīju dzelzceļu vēsturei 19.gadsimtā. Man nav universitātes grāda bibliotēkzinātnē, toties ir maģistra grāds kultūras vēsturiskā mantojuma pārvaldē (lai strādātu arhīvos, bibliotēkās un muzejos).

Iņaki Suso Espadas
Iņaki Suso Espadas

Pastāsti nedaudz par galvenajiem Tevis pārvaldītās bibliotēkas mērķiem, kāda ir tās misija un galvenās mērķgrupas, ar ko Tu strādā!

Ļoti labs jautājums!  Galvenais teorētiskais bibliotēkas mērķis ir apmierināt Viānas iedzīvotāju kulturālās vajadzības.  Kā tas izpaužas praksē? Es vēlētos, lai bibliotēka būtu ļaužu ikdienas dzīves sastāvdaļa, ka viņi lasītu grāmatas pašu prieka dēļ, ka viņiem patiktu manis piedāvātās aktivitātes.. Man ļoti patiktu, ka cilvēkiem bibliotēka saistītos ar vietu, kur viņi var rast kaut ko sev patīkamas atpūtas brīdim (kādu grāmatu, filmu, mūzikas ierakstu utt.) un ka es viņiem saistītos ar darbu mīlošu cilvēku, kas viņiem palīdzējis tad, ja tas bijis nepieciešams!

Varbūt nedaudz ielūkosimies Viānas bibliotēkas statistikā?

Jā, to mēs varam! 2014.gadā bibliotēka tikusi apmeklēta 15250 reizes (jāpiezīmē, ka Viānas bibliotēkā netiek izmantots t.s. apmeklējumu skaitītājs, tāpēc katra apmeklētāja ierašanās bibliotēkā tiek fiksēta tikai vienu reizi dienā, kaut arī tas ieradies vairākkārt, tāpēc nevaram to salīdzināt ar mūsu bibliotēku uzskaiti – D.Girvaites piebilde), izsniegtas 6168 vienības (no tām 5071 grāmatas). Viānā gandrīz 1400 personām ir bibliotēkas lasītāja karte, tas ir – gandrīz katram trešajam iedzīvotājam, kas ir ļoti labs rādītājs. Bibliotēku katru dienu apmeklē vidēji 90 cilvēki (mans rekords bijis – 104 apmeklējumi dienā).

Uz šo brīdi Viānas bibliotēkā ir 16513 vienību, no kurām 14589 ir grāmatas (no kurām savukārt 4475 ir grāmatas bērniem), 1835 audiovizuālie materiāli (mūzikas un filmu diski u.c.), 54 nosaukumu žurnāli (7 nosaukumi ir šībrīža kolekcijā, tie tiek regulāri pirkti, un 47 nosaukumi no jau slēgtās kolekcijas, kurus vairs neiegādājamies) un 35 kartes. Šie daudzumi, protams, variē, jo es turpinu nolietoto un nepieprasīto grāmatu norakstīšanu, lai grāmatu krājums nekļūtu pārāk liels, kā arī laiku pa laikam nomainu bojātos audiovizuālos materiālus.

Continue reading “Kā strādā bibliotekāri Spānijā”

Posted in Vispārīgi raksti

Intervija par bibliotekāra profesiju un tās izaicinājumiem digitālajā laikmetā

© Dace Ūdre un Santa Rukmane, 2014

Apmēram reizi gadā Gētes institūts Rīgā rīko īpašu konferenci Latvijas bibliotekāriem, tā arī šogad 11. jūnijā Gētes institūtā pulcējās bibliotekāri no visas Latvijas, lai klausītos vietējo un ārzemju kolēģu pieredzē par publisko bibliotēku pakalpojumu attīstīšanu digitālajā vidē, to redzamības palielināšanu bibliotēkas fiziskajā telpā un izmantošanu bērnu un jauniešu lasītprasmes veicināšanā, kā arī par digitālajiem resursiem un to pielietošanas iespējām gan publiskajās, gan akadēmiskajās bibliotēkās. Par digitālo fiziskajā – bibliotēka kā saskarne” – tāds bija konferences vadmotīvs.

Konferenci atklāja Mihaels Hauke, Gētes institūta Rīgā direktora vietnieks, sveicot visus konferences dalībniekus. Tad tika dots vārds Anitai Goldbergai, LNB Bibliogrāfijas institūta direktorei, kura savā uzrunā ieteica bibliotekāriem domāt par to, kā vairāk nodarbināt lasītāju prātus. Ievadvārdus teica arī LNB Bibliotēku attīstības institūta direktors Andris Eglājs, citējot Ž.Ž.Ruso: „Jo mazāk cilvēks zina, jo visaptverošākas viņam liekas cilvēka zināšanas.” Konferencē piedalījās Svens Instinske, Hamburgas pilsētas bibliotēkas tīmekļa vietnes un eService vadītājs, Irēna Kriviene, Viļņas Universitātes bibliotēkas direktore, Janīna Tauberte, „Berlīnes valsts bibliotēkas – Prūsijas kultūras mantojums” fonda attīstības referente, Jeļena Šapkova, Latgales Centrālās bibliotēkas direktore, kā arī Ille Laoss, Igaunijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās nodaļas eksperte.

Foto: Goethe-Institut Riga, Z.Murovska

Sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā mums bija iespēja aprunāties ar katru no uzaicinātajiem referentiem, tāpēc turpinājumā piedāvājam ieskatu intervijas kopsavilkumā. Savukārt ar referentu prezentācijām, lekciju videoierakstiem un individuālajām intervijām varat iepazīties šeit.

Continue reading “Intervija par bibliotekāra profesiju un tās izaicinājumiem digitālajā laikmetā”

Posted in Bibliotekārā apkalpošana

Vai publiskās bibliotēkas pārvēršas par spēļu zālēm?

© Ligita Alika, 2012

Pēdējā laikā sabiedrībā izskan viedoklis par to, ka bibliotēkas pamazām aizstāj interneta spēļu zāles bērniem un pusaudžiem. Nevar noliegt, ka datorspēles ir viens no mērķiem, kas bērnus atved uz bibliotēku. Bet vai situācija tiešām ir tik drūma kā liekas?

Foto: Shawn Himmelberger

Attēls no Flickr.com izmantots saskaņā ar
Creative Commons licenci BY-NC-SA

Pirms dažiem gadiem Latvijas publiskās bibliotēkas pēkšņi no „pagājušā gadsimta” sliekšņa nokļuva interneta un moderno tehnoloģiju ērā. Ideja, ka bibliotēka piedāvā ne tikai drukātus materiālus, bet arī pieeju globālajam tīmeklim, krasi mainīja arī bibliotēku apmeklējuma mērķus. Iemesls, kādēļ datori nokļuva bibliotēkās, protams, nebija pārvērst bibliotēku spēļu zālē vai interneta kafejnīcā, bet gan sniegt pēc iespējas plašākam iedzīvotāju lokam iespēju iepazīt digitālo pasauli, veikt sociālo un izglītojošo funkciju. Taču bērni ir un paliek bērni – izklaides allaž pirmajā vietā. Gluži nemanot, vienas problēmas risinājums ir radījis jau citu problēmu. Jā, bērniem ir kur izpildīt mājas darbus, sameklēt informāciju projektiem un zinātniski pētnieciskajiem darbiem, apgūt jaunas datorprasmes, taču ir arī pavisam cits vilinājums, kas sauc viņus uz bibliotēku – iespēja bez maksas uzspēlēt datorspēli vai apmeklēt interneta vietni, kuru mājās vai skolā diez vai netraucēti var izpētīt. Nerunājot nemaz par bērniem – domājams, ka katrā bibliotēkā ir arī pieauguši pastāvīgie lasītāji, kas ierodas konkrētās stundās – kad „fermā” jānovāc raža. 🙂 Cik aktuāla ir šī problēma un kā ar to cīnīties?

Continue reading “Vai publiskās bibliotēkas pārvēršas par spēļu zālēm?”