Posted in Bibliotēkas

Artotēkas – alternatīvā bibliotēku realitāte Latvijā: interpretācijas, iespējas un izaicinājumi

© Daina Miķelsone, 2017 | Saulkrastu novada bibliotēkas vecākā bibliotekāre-bibliogrāfe (speciāli LBB JSS)

Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – svarīgus gadījumus,
svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām.
Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba,
kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve.
Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku
jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina,
jānomaina vāzēs ūdens. Citiem vārdiem sakot,
tu mūžīgi dzīvosi pats savā, privātajā bibliotēkā.

Haruki Murakami, Kafka liedagā

Mainīgums un ekstraversija ir šī gadsimta raksturlielumi. Uz vietas nestāv nekas, un, pat ja šķiet nekustāmies, tad tikai tāpēc, ka nespējam virzību aptvert, netiekam tai līdzi vai izliekamies, ka tādas nav. Un ir jāskatās, plaši atvērtām acīm, ar dedzīgu sirdi un saviļņotu prātu. Rūpīgi, impulsīvi un dinamiski jāseko izmaiņām gan pasaules, gan domu kartēs – tieši šīs aksiomas ir skatpunkti un dominantes, kas caurvij laikmetu, cilvēku, attiecības, simbolus un vērtības. Tie ir būtiskie kritēriji, kas piešķir jēgu laikam un telpai. Tie iezīmē saturu, nosaka mērķus un katapultē idejas brīvajam kritienam. Atmiņas institūcijas nav pagājības seifi, antikvitāšu noliktavas vai ūnikumu kapenes. Tie ir metronomi, kas vienmērīgi iešūpo gadsimtus un atzīmē robežšķirtnes, regulē pārmantojamību, nosaka atmiņu garumu un nākotnes starojumu. Arī bibliotēkas mainās. Arhīvi un muzeji. Izstāžu zāles, kinoteātri, izrādes. Skatuve, aizskatuve un kulises. Lai nekļūtu par pasīvu vērotāju, jāmaina rakursi un perspektīvas. Vēl vairāk – ne tikai pārmaiņām jāpielāgojas, bet jābūt par to noteicēju. Virzītāju, vaduguni, iemeslu un cēloni vienlaikus.

artotekas_1
Attēls izgūts no https://livelightbeing.files.wordpress.com

Latvijai šis ir brīnišķīgs laiks – vaļā ir ne tikai visas durvis, bet arī logi un vēdlodziņi, sienas, jumti, spāres, guļbaļķi un akmens pamati. Ir jābūt drosmīgiem un brīviem savā izvēlē un jālauž ceļš idejām, kas kopīgo un vieno. Tieši tādēļ šī darba pamatakcents ir artotēku ideja per se, šīs ieceres iespējamība un dzīvotspēja Latvijā, aplūkojot to kā konceptuālu virzienu. Artotēkas varētu būt priekšvēstneši kopīgai un jēdzieniski vienotai kultūrtelpai, kurā netiek dalīti rīti un vakari, ziemas un vasaras. Kurā nav izšķiramas grāmatas, gleznas, fotogrāfijas, skaņu ieraksti, kino. Mākslas un nabas saite. Starp formām, žanriem, priekšmetiem. Starp cilvēkiem, domām, idejām, jaunradi un pieredzi.

Kas lācītim vēderā?

Pats jēdziens „artotēka” tiek definēts pēc fonētiskās un semantiskās līdzības ar jēdzienu „bibliotēka”, pat vēl vairāk – skaidrojumā nepārprotami tiek norādīts uz abu nesaraujamo saistību, proti: „artotēka ir mūsdienu (laikmetīgās) mākslas pārraidīšanas un izplatīšanas struktūra, kas sastāv no oriģinālmākslas darbu kolekcijām, kas tiek piedāvātas visplašākajai mērķauditorijai, balstoties bibliotēku pieredzē un veidā, kā tās nodrošina grāmatu apriti un sekmē lasīšanas procesu” (ENSSIB). Artotēku ideja rodama 20. gadsimta sākumā Vācijā, bet tradīcijas pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 50. gados vēl arī Nīderlandē un Dānijā. Laika gaitā to izteiksmes un īstenošanas veidi bijuši atšķirīgi un dažādi – sākotnēji artotēkas bija vairāk kā mākslinieku klubiņi, kuros darbi tika izstādīti tāpat kā galerijās un to iznomāšana tika piedāvāta kā viens no piepelnīšanās veidiem, kā galveno joprojām uzsverot pārdošanu; tad sekoja periods, kad artotēkās galvenokārt tika piedāvātas mākslas darbu kopijas, taču tas māksliniekiem radīja zaudējumus no vienas puses, bet no otras – bija pamatotas pretenzijas pret kvalitāti.

Apvērsums artotēku kustībā notika 20. gadsimta 80. gados Francijā – revolūcija šī vārda vistiešākajā nozīmē, tā bija kā lēcienveida pāreja no individuāliem centieniem uz valstisku atzīšanu. Rezultātā tika izveidotas 26 artotēkas visos Francijas reģionos. Būtībā tas nozīmēja radīt konceptuāli jaunu kultūrvides struktūru, par galvenajiem principiem izraugoties reģionālo pieeju un dažādo mākslas formu mijiedarbību, savstarpējo kooperāciju un kauzalitāti.

Artotēku darbība un funkcionalitāte balstīta šādā trīsdimensionālā modelī – 1) atbalstīt mākslas jaunrades procesus (valstiskā atbildība); 2) izglītot par laikmetīgo mākslu (sabiedrības iesaiste) un 3) nodrošināt mediācijas procesu (institūciju vidutāja loma). Ja pirmos divus priekšnoteikumus teorētiski iespējams īstenot arī bez institucionāla ietvara, tad trešais, proti, mediācijas elements, paredz idejas īstenošanas shēmas strikti definētu nepieciešamību. Un šādu pārvaldības un domātspējas vidi vislabāk var nodrošināt tieši bibliotēkas:

atmosfēra bibliotēkās ir radīta, lai tuvinātos literatūrai un veicinātu ar to personisku saikni: pēc būtības tā ir vieta, kur pieskarties, pārlapot un ņemt lasīšanai uz mājām grāmatas. No šī viedokļa raugoties, tā ir ideāla arī citiem mākslas veidiem – lai samazinātu atstatumu starp daiļdarbu un skatītāju, lauztu stereotipus par mākslas sakrālo un nepieejamo iedabu, vairotu sabiedrībā uzticību māksliniekiem un izpratni par mākslu, popularizētu mākslas darbu pieejamības formas ikvienam (Petit, 2015)

Šī arī būtu praktiski atbilstošākā artotēku forma Latvijai, kas aizgūstama no Francijas, kur prevalē dažādu mākslas formu simbioze, jo īpaši akcentējot reģionālo skatījumu – tas nozīmētu Latvijas publisko bibliotēku novadpētniecības krājumā iekļaut publiski pieejamu citu mākslas formu darbu kolekciju.

Kāpēc mainīties jeb vai viegli izzināt īstenību un realizēt cilvēcību?

Šis nav tikai filosofiski literārs jautājums. Un pat ne retorisks. Un nav pat svarīgi, vai uz šo konkrēto jautājumu vispār iespējams atbildēt tā, lai atbilde ikvienam šķistu neapstrīdama, bez apkārtceļu un nejaušību ēnas. Būtiski ir apjaust, ka, meklējot ko jaunu un radot ko nebijušu, ir jāatbild tikai uz diviem jautājumiem – 1) vai tas vispār ir vajadzīgs? un 2) kāpēc tas ir nepieciešams? Lai to izzinātu, jāaplūko trīs universālas teorijas, kas aktualizējas kā vienota koordinātu sistēma konkrētās tēmas izpratnē un piemērojamībā.

  • Platona ideju pasaule – to raksturo tīras formas un pilnīguma kontūras, kur nav vietas šķietamām vēlmēm, ilūzijām, maldiem un iekārei; tā pastāv ārpus vispārpieņemtā viedokļa un ierastā pasaules skatījuma; to var ieraudzīt vienīgi gara acīm, pūloties izkopt īpašas spējas un iemaņas, piedzīvojot tikumisku rīcību un vērojot skaisto visās tā izpausmes formās.
artotekas_2
Attēls izgūts no  https://carleton.ca

Domājot par artotēkām un runājot līdzībās, ir skaidrs, ka pastāv ideālā bibliotēka jeb bibliotēkas ideja, kas ir vienīgā īstenā un patiesā bibliotēka. Visas šajā pasaulē redzamās bibliotēkas, kā arī cilvēku radītie bibliotēkas definējumi vai aplūkojumi ir tikai atsevišķi ideālās bibliotēkas atklāsmes gadījumi un pieredzējumi. Tāpēc arī tie ir tik dažādi un atšķirīgi, taču kaut kādā veidā tie visi un ikviens tomēr pārstāv ideālās bibliotēkas ideju.

  • Alberta Einšteina relativitātes teorija – formula E = mc2 , kas izteic atziņu, ka masa (m) ir proporcionāla enerģijai (E), jo c ir nemainīgais gaismas ātrums vakuumā – tā joprojām ir viena no centrālajām modernās astrofizikas un kosmoloģijas teorētisko pamatu sastāvdaļām, tomēr idejiskā līmenī to var pielāgot arī kultūras šķautnēm, proti, jebkura jēdziena un noteiksmes īpašības ir tādas, ko modificē ar jēgpilnu esību apveltīta citas idejas klātbūtne.
artotekas_3
Foto izgūts no  http://cdn29.us1.fansshare.com

Artotēku kontekstā Einšteina relativitātes teorija būtu skaidrojama sekojoši: ir nemainīga un konstanta (kā gaismas ātrums) bibliotēku pašizteiksme, to idejiskā nosacītība un sabiedriskā nepieciešamība, esības akcenti un mērķu aktualitāte; taču to izpausmes formas (kā masa) ir proporcionālas vērtībai (kā enerģija), ko tās var sniegt. Tas nozīmē, ka, izmainot vienu elementu, bibliotēku virsvērtība nemainās – tā paliek tikpat stabila un droša kā līdz šim, mainās tikai tās strukturālie elementi, kas bibliotēkas kopējo vērtību var celt gan sabiedrības, gan valsts varas institūciju acīs.

Fransuā Mataraso un Čārlza Lendrija kultūrpolitikas stratēģiskās attīstības dilemmas – tajā tiek vētīts 21 kritērijs, kas nosaka valsts, kultūras un sabiedrības savstarpējās atbildības, komunikācijas un refleksijas aksiomas; tas ir visplašākais un pilnīgākais redzējums par kultūrpolitikas attīstības tendencēm un to ietvaru. Artotēku ietvarā būtiski ir uzsvērt trīs no izvirzītajām dilemmām:

  1. Kultūra kā sabiedrisks labums ↔ Kultūra kā individuāla aktivitāte
  2. Kultūras mantojums ↔ Laikmetīgā kultūra
  3. Centralizācija ↔ Reģionāla pieeja
artotekas_4
Foto izgūts no  https://bonislv.files.wordpress.com

Vienota atbilde un universāls redzējums nav iespējams, tomēr ir skaidrs, ka kultūrpolitikas veidotāju rokās ir mehānismi, kas tieši ietekmē kultūras procesus, veido priekšnosacījumus to attīstībai un sekmē kā radošo tā kritisko domāšanu. Būtiskais raksturlielums un mēraukla ir laikmeta imanences apzināšanās, kam modernās mākslas kontekstā jo īpaši piemīt klātesamības, līdzpārdzīvojuma un pašidentifikācijas kontūras. „Jebkura pastarpināta forma ir duāla: tāpat kā ekrāns – tas vai nu rāda vai sajauc redzamību, tāpēc saiknei jābūt tiešai, tādējādi skatītāju tuvinot mākslas darbam vai tieši pretēji – nošķirot viņu no tā” (Heinich, 2012). Un tā ir artotēku būtība – dot iespēju ikvienam brīvi piedzīvot mākslas faktu.

Kāpēc mainīties Latvijā jeb kā definēt kultūras mantojumu un stiprināt nacionālo drošību?

Katrai sabiedrībai ir raksturīgas noteiktas eksistences formas, kurās atspoguļojas tieši tai būtiskie pasaules izzināšanas un saprašanas veidi, priekšstatu sistēmas, mīti, tabu, pārliecība un apziņa. Tās tiek mantotas no paaudzes paaudzē – katrā vēsturiskās attīstības posmā šīs formas var gan mest lokus un nostāties kājām gaisā, gan palikt nosacīti nemainīgas vai glīti nostāties špagatā.

Kultūra ir atļauta ar nosacījumu, ka periodiski tiek sludināta tās mērķu niecība un iespēju robežas, ideālai kultūrai vajadzētu būt tikai maigai retoriskai izpausmei, vārda mākslai, lai apliecinātu dvēseles pārejošo vājumu. Vecais romantiskais pāris – sirds un galva – īstenojas tikai neskaidri gnostiskas izcelsmes iztēlē, opiju saturošajās filozofijās, kas galu galā vienmēr veidojušas stipro valsts iekārtu atbalstu, kad no intelektuāļiem atbrīvojas, sūtot viņus nedaudz nodarboties ar emocijām un neizsakāmo. Patiesībā visas iebildes pret kultūru ir teroristiska pozīcija (Barts, 2010, 33)

Arvien mazāka sabiedrības daļa ir spējīga atpazīt šo uzbrūkošo varmācības taktiku, kuras mērķis ir primitīva, jēla un robusta domāšana. Savdabīgā apmulsuma un modificētās mitoloģijas nepārtrauktā visuresamība un klātbūtne liek robežlīdzenumam arvien sarukt, tādējādi samazinot kultūras dzīvotspēju cilvēkos. Pretstatīt iespējams tikai attīstītu, radošu un līdzsvarotu prāta attieksmi, kas sadrumstalotos fragmentus spētu salikt kopējā uztveres laukā un kas liktu „izvēlēties lietas, kas ir skaistas kā lietas par sevi. Nevis kā lietas par naudu. Vai par tik, par cik” (Šlāpins, 2017, 89)

Un Latvijā tam ir visi priekšnoteikumi – ir iespējams domāt lielas domas, sapņot lielus sapņus un jēdzīgi dzīvot jēgpilnu dzīvi, mainot atmiņas institūciju satura šķautnes un atzīstot, ka publiskajām bibliotēkām jākļūst par kultūras epicentru – sava veida dievišķās kultūras projekciju uz esamības kartes. Jo vairāk tāpēc, ka Bibliotēku likums nosaka divas būtībā neierobežotas un uz nepārtrauktu kustību orientētas bibliotēku funkcijas [darba autora izcēlumi]:

1) pasaules kultūras mantojuma — iespieddarbu, elektronisko izdevumu, rokrakstu un citu dokumentu — uzkrāšana, sistematizēšana, kataloģizēšana, bibliografēšana un saglabāšana;

2) bibliotēkas krājumā esošās informācijas publiskas pieejamības un izmantošanas nodrošināšana un bibliotēkas pakalpojumu sniegšana (Bibliotēku likums, 1998)

Tas nozīmē, ka gan juridiski, gan formāli, gan idejiski ir iespējama pilnīgi atšķirīga bibliotēka – kā iespējama pasaule, kā pasaules cita iespējamība. Lai gan šobrīd tā tāda vēl nav, šī iespējamā pasaule tomēr pastāv: tā ir reālija, kas pastāv savā realitātē. Praktiski tas nozīmē aptvert visu kultūras procesu visdažādākās izpausmes formas. Tikai kopā apjaušot dažādo interferenču radītās jēdzienu sajūtas, mēs varam piedzīvot tīru tuvošanos un nemaldīgu klātesamību bezgalīgā izziņas plāna koordinātām. Tieši šeit mūzika, literatūra, kino, glezniecība un jebkuras citas mākslas formas kļūst neizlemjamas un vienlaikus kultūra un bibliotēkas kļūst neizšķiramas, it kā tām būtu kopīga ēna, kopīga iegrime un kopīgs horizonts. Bibliotēkas var kļūt par dažādu kultūras jomu vidutāju, attīstot artotēku, mediatēku, videotēku, ludotēku u.tml. pakalpojumus.

artotekas_5
Foto izgūts no  http://www.marpl.com

Un tad vēl ne mazāk svarīgs ir arī latvietības, piederības un brīvības kods. Ar kodiem ir tāpat kā ar ceriņiem. Vai maijpuķītēm. Vai tomātiem, vai kartupeļiem, vai kliņģerītēm. Tie ne tikai zied, bet jau ar savu esību apliecina piederību. Ar tiem latvieši identificē savu pagalmu, savu sētu, savu pasauli. Identitātes nošķīrums no nekurienes. „Saikne, kas pastāv starp valsti un nāciju, nav vienkārša, un nācija, kas veido valsts ideju, sevišķi saistībā ar nacionālo drošību, arī nav vienkārša. Neskatoties uz šo sarežģītību, ir skaidrs, ka nacionālā identitāte ir viena no drošības problemātikas galvenajām sastāvdaļām” (Buzans, 2000, 83). Tas nozīmē, ka justies droši nozīmē būt starp savējiem, starp tiem, kuri elpo to pašu gaisu, iet tās pašas takas un redz to pašu saulrietu. Justies piederīgam un drošībā nozīmē arī tvert visu neierobežoto jaunradi – Latvijas telpā, Latvijas mākslinieku radītu un Latvijā esošu vai tai veltītu.

Un latvietība nav ietilpināma tikai vienā žanrā, vienā izteiksmē, veidā un atainojumā. Tas ir episks, daudzveidīgs vienādojums, kas nemitējas tapt. Tās ir visas īstenības puses, kas apvieno nacionālās eksistences noteiksmi. Imants Ziedonis ir laikrādis. Sirdsapziņa. Un mājas. Viņš IR latviskās domas ģēnijs, latviskās pašapziņas un spēka pīlārs. Viņš IR, vēl arvien IR. arvien IR.

Bet līdzko nāk kartupeļu stādāmais laiks, vecajam nav miera – pie mājas ir mazs zemes pleķītis, un tikai vecais dzird, kā tas sauc pēc arkla. (…) Bet kā tad var zeme tā stāvēt?… Tā ir mūžsenis trenētā zemnieka dzirde, kas dzird zemi saucam, pavēlam un lūdzamies (Ziedonis, 1970, 22)

Taču stāsts jau nav ne par veco, ne kartupeļiem. Stāsts ir par šīs zemes mīļošanu un lološanu katrā tās metrā un centimetrā, par pieskaršanos it visam, kas liek justies tuvam un piederīgam. Stāsts ir par dzirdēšanu un ticību, ka tiksi sadzirdēts.

Empīriskais skatījums: konservatīvisma manifests vai rītdienas noslēpums?

Artotēkas kā idejiska un filosofiska dzīvesziņa savā rezonansē ir starpdisciplinārs jēdziens, tāpēc domāšanas un izpratnes plāni, to kustība un iespējamā sastapšanās ir jāizpēta visu iesaistīto kultūras nozaru starpā, tomēr kā prioritāte šajā darbā uzsvērtas bibliotēkas, jo īpaši novadpētniecības, kultūrpolitikas, mainības un juridiskā ietvara kontekstā. Lai izzinātu viedokļus, atklātu skatījumu krustpunktus, iezīmētu attieksmi un to veidojošos faktorus, darba pētnieciskajā daļā izmantota kvalitatīvā datu vākšanas metode – atvērtās aptaujas, savukārt kā datu analīzes metode izraudzīta kvalitatīvā kontentanalīze, centrējot uzmanību uz iepriekš izstrādātu metodoloģiju, brīvi interpretējot iegūtos datus. Par pētījuma dalībniekiem tika izraudzīta viena mērķgrupa – publisko bibliotēku darbinieki un bibliotēku nozares profesionāļi. Respondentu loku noteica pieejamības jeb ērtuma atlases stratēģija.

No 32 izsūtītajām atvērtās aptaujas veidlapām tika saņemtas 15 atbildes, tātad gandrīz puse atsaucās aicinājumam izteikt savu viedokli par artotēkām. Tika saņemtas atbildes no Jelgavas, Salaspils, Cēsu, Alūksnes, Mazsalacas, Ogres un Ulbrokas bibliotēkām, kā arī no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Bibliotekāru biedrības pārstāvjiem.

Izmantojot deduktīvo pieeju kontentanalīzei, kas balstās uz iepriekš izveidotu teoriju, modeli vai pieņēmumu un virzās no vispārējā uz konkrēto, sākotnēji tika izdalītas divas kategorijas: artotēku imanentais redzējums un artotēku noliedzošais tulkojums. Lai interpretētu katras saturu un ietilpību, ikvienai respondentu atbildei tika meklēta ne tikai tekstuāli primārā nozīme, bet arī piedēvēta jēga un iekšējās saliedētības konteksts.

artotekas_6
Foto izgūts no  http://bibliotheques.agglo-annecy.fr

Artotēku imanentā redzējuma kategorijas tēmu, tātad artotēku iespējamība Latvijā bibliotēku ietvarā kā tām raksturīgu un piederīgu, atspoguļo tādas noteiksmes kā jauns pakalpojums, apmeklētāju skaita palielināšanās, bibliotēkas popularitāte, izstāžu un pasākumu organizēšana, finansējuma piesaiste un mākslas pieejamības nodrošināšana. Starp visvairāk izceltajiem ieguvumiem tika minēta jauna, inovatīva pakalpojama radīšana, kas vistiešāk sasaucas ar Platona ideju pasaules iespējamību, proti citas dimensijas piešķiršanu lietām, kas šķiet esam vispārzināmas. Tomēr visvairāk respondentu par nozīmīgāko artotēku kvalitāti minēja jaunu apmeklētāju piesaistīšanu. Un tā patiesībā ir gan Bibliotēku likuma būtība, kas pauž kultūras mantojuma pieejamību iespējami plašam sabiedrības lokam, gan arī viens no Mataraso un Lendrija kultūrpolitikas stratēģiskās attīstības dilemmu atslēgas punktiem, proti kultūru politiski nostiprināt kā sabiedriskā labuma doktrīnu.

artotekas_7
Foto izgūts no  http://bibliotheques.agglo-annecy.fr

Vismazāk saskares punktu pētījuma rezultātos rodami ar nacionālās identitātes vienojošo konceptu. Lai gan bija vairāki jautājumi, kas varētu respondentus uz šo ideju mudināt un vērtēt artotēkas ne tikai šauri bibliotekārā nozīmē, bet kā mākslas tuvināšanās instrumentu, tomēr tika saņemta tikai viena atbilde par mākslas pieejamību un zināšanu paplašināšanu.

Vienlaikus nākas atzīt, ka daļā atbilžu bija vērojama pieļāvuma klātbūtne, tas nozīmē, ka artotēku jēgpilna esamība tika pakļauta noteiktu nosacījumu izpildei – kolekcijas satura atbilstība un kvalitāte, vietējās mākslinieku kopienas iniciatīva, bibliotēku piemērotība un funkcionalitāte, samaksas un patapinājuma sistēma māksliniekiem – ir šie duālistiskie jēdzieni.

Jāuzsver vairākās atbildēs izskanējušos viedokļus par to, kurās tieši bibliotēkās šāds pakalpojums būtu atbilstošākais – daļa uzskata, ka tas būtu aktuālāks piedāvājums mazajām bibliotēkām, savukārt daļa domā tieši pretēji, proti, to redz realizētu reģiona galvenajās bibliotēkās. Jebkurā no gadījumiem ir skaidrs, ka respondentu primārā domāšanas līkne ir ar reģionālu skatījumu. Šādu modeli kā atbilstošāko Latvijas šībrīža kultūrtelpai un iespējām raksturoja arī piedāvātais Francijas piemērs, kurš pauž striktu pārliecību, ka tieši reģionos jāstiprina kultūras pieejamība un artotēkas jāveido kā sastāvdaļa no kultūras decentralizācijas plāna. Savukārt aptaujās minētās variācijas ir viena redzējuma vairākas plaknes.

Artotēku noliedzošā tulkojuma kategorijas tēmas jeb tādas, kas nav savietojamas ar bibliotēku un artotēku jēdzienisko satuvināšanos, ir mākslas darbu uzglabāšana, drošība. kvalitāte un ilgmūžība, to aprites kārtība un uzskaite, personāla kompetence, autortiesības un juridiskais regulējums, papildus finansējuma piesaiste un sabiedrības attieksme.

artotekas_8
Foto izgūts no  http://jacksonholeartblog.com

Divējādi vērtējamas vairākās aptaujas veidlapās minētās atbildes, kas satur noteiktas nozīmes draudus, tādas kā piemēram „ja bibliotēka piedāvās šādus pakalpojumus, vai vietēja pašvaldība neuzskatīs, ka bibliotēka savas funkcijas nepilda un tā netiks reorganizēta (slēgta)?” vai arī „pasaules praksē ir gadījumi, ka, sākot dominēt nebibliotekārajiem pakalpojumiem, bibliotēka tiek slēgta”. Nenoliedzami, ka katra jauna ideja sevī nes zināmu daļu nezināmā, un tieši šajā šķēluma vietā parādās izvēles brīvība – revolucionāri lauzt ceļu un meklēt iespējamības šķautnes vai konservatīvi uzturēt ierasto kārtību, atsaucoties uz šķietami ērtām un nemainīgi pastāvošām dogmām. Tomēr būtiski ir atcerēties, ka artotēkas nav par vai pret kustība – tā ir tikai viens no piedāvātajiem atšķirīgajiem attīstības virzieniem.

artotekas_9
Foto izgūts no  http://4.bp.blogspot.com

Ja nozare tiek vētīta plašākā kontekstā, nav iespējams nepieminēt valsts kultūrpolitiku. Tikai viena atbilde liecināja, ka bibliotēkas tiek novērtētas no valsts varas puses, savukārt lielākais vairums pētījuma dalībnieku neizjūt ne atbalstu, ne cieņu. Jo skumjāku šo atziņu padara fakts, un to atzīst arī uzrunātie bibliotekāri savās atbildēs, ka „pēdējā desmitgadē bibliotēkas ir uzņēmušās arvien vairāk darba, pat daļēji pārņēmušas citu valsts institūciju funkcijas, piemēram, konsultē par e-pakalpojumu izmantošanu, palīdz apmaksāt pakalpojumu rēķinus, palīdz bezdarbniekiem darba meklējumos. Darba apjomi pieaug, taču algas līmenis nē”. Tas liecina tikai par valsts nespēju adekvāti izstrādāt un pildīt pašas pieņemtās vadlīnijas, noteikt prioritātes un īstenot universālijas, savukārt, tā vietā, lai bibliotēkas pašas piedāvātu konceptuālu redzējumu, acīmredzami trūkst iekšējas viendabības, drosmes un atbilstošas pārstāvniecības, lai darītu to, kas bibliotēkām būtu jādara – gan pēc likuma burta, gan gara.

Tas pats sakāms arī par sabiedrības attieksmi un bibliotēkas tēlu – tas neveidojas tukšā telpā, bet ir tieši atkarīgs no aktīvas rīcības un jēgpilniem domāšanas tēliem. Un, jo ilgāk bibliotēkas sevi pozicionēs, vienkāršoti izsakoties, kā sociālā dienesta palīginstitūcijas, jo tālāk no kulturālas iestādes tēla un reprezentativitātes tās būs. Ne velti viena no aptaujas atbildēm skan, ka artotēku ieviešana „piesaistīs bibliotēkai vairāk kulturālu cilvēku”.

Savukārt novadpētniecības aspekts atklāj nepieciešamību diskutēt par to, kas ir vai kas nav uzskatāms par modernas bibliotēkas novadpētniecības krājumu. Jau šobrīd daudzu publisko bibliotēku krājumā ietilpst fotogrāfijas, vēsturiski rakstāmpiederumi, dažādi sadzīves priekšmeti utt. Tad kāpēc gan tās nevarētu būt arī gleznas? Jo vairāk tāpēc, ka bibliotēku informācijas sistēma ALISE to ļauj tehniski īstenot!

Secinājumi: Quo vadis?

artotekas_10.jpg
Foto izgūts no  http://static6.businessinsider.com

Daudzviet tādi jēdzieni kā videotēka, mediatēka, ludotēka, arī artotēka ir loģisks un pašsaprotams bibliotēku esamības apliecinājums, jo bibliotēka tiek uztverta kā vienots, kultūrā un nacionalitātē balstīts organisms un tiek pozicionēta kā vidutājs starp mākslu it visās tās izpausmes formās un sabiedrību. Bibliotēka ir sajūtu salikums, virmojumu daudzskaldnis, kas izglīto, saglabā un veicina jēgpilnu turpinājuma bezgalību.

Latvijā ir nedaudz citādi – bibliotēka ir grāmatu apmaiņas punkts, izziņu birojs, citu institūciju neizdarīto lietu saraksts, bezdarbnieku un valodu apmācību centrs – bezveida fotoplate, kurā raugoties, attēls nevis veidojas, bet izšķīst lauskās. Pretnostatījumu rubrika, kurā vienādojuma iznākums ir līdzvērtīgs nullei.

Un tā ir fundamentāla atšķirība. Kā idejiski, tā saturiski.

Principā artotēku izveidi Latvijā šobrīd neattur nekas – tas ir iespējams gan leģitīmajā ietvarā, gan tehniskajā izpildījumā. Grūtības, kā izrādās, rada vienotas izpratnes trūkums par bibliotēkas patiesajiem un īstenajiem mērķiem, tās sūtību un vīziju.

„Bibliotekāri dara daudz, bet tas var novest pie pāragras izdegšanas, ja tiek darīts vēl vairāk,” vēsta kāda aptaujas dalībnieka atbilde. Tā tas tiešām arī ir. Bet vai viss, ko bibliotekāri dara, viņiem patiešām būtu jādara? Visdrīzāk liela daļa no tā nav ne izglītojoša, ne informatīva vai kultūras vērtību apliecinoša – tā ir gan citu ministriju atbildība, gan citu likumu, normatīvu un regulējumu kompetence. Un patiesībā nav brīnums, ka situācijā, kad kāds vēl ierunājas par artotēkām, tas tiek uztverts kā vēl viens darba pienākums. Bet artotēkas ir kultūras pakalpojums, kas ir piekritīgāks bibliotēku funkcijām nekā lielākā daļa no tā, ko tās veic šobrīd.

Pētījuma daļa atklāj vēl kādu amizantu niansi – aptaujas dalībnieki artotēku pakalpojumu labprāt redzētu muzeju, mākslas salonu vai citu ar mākslu saistītu iestāžu piedāvājumā, tikai ne bibliotēkā. Tā būtu „resursu dublēšana”, kā teikts kādā atbildē, un visbeidzot taču „visas kultūras institūcijas, tostarp bibliotēkas, mākslas muzeji utt. nepieciešamības gadījumā sadarbojas” – teikts kādā citā atbildē. Tas nozīmē, ka artotēku ideja pati par sevi uzreiz šķiet pieņemama un jēgpilna, ja tikai ar to nodarbojas kāds cits! Taču tikai bibliotēku atbildība ir novadpētniecības darbs, novadnieku veikuma izcelšana un popularizēšana.

artotekas_11
Attēls izgūts no  https://intimacyheals.files.wordpress.com

Vēl kāda bieži pieminēta problēma aptaujas atbildēs ir parādnieku jautājums – „neatgriež mākslas darbu atpakaļ un par to arī nesamaksā”, teikts kādā no tām. Taču TIEŠI patapinājuma brīdī bibliotēka veic savu misiju – izglītot un informēt par kultūras vērtībām. Mērķtiecīgi un gudri ir jāveido saikne ar bibliotēkas mērķauditorijām, neviens nepiedzimst vieduma krekliņā, attieksme ir jāmāca un jāieaudzina. Protams, neviens nav pasargāts no ļaunprātības, neveiksmēm un apstākļu sakritībām, bet vai tāpēc nedarīt?

Neviennozīmīgi vērtējams arī jautājums par sabiedrības pieprasījumu. No vienas puses, šķiet loģiski primāri piedāvāt to, kas tiek pieprasīts, savukārt no otras – ja nav piedāvājuma, tad iespējams tikai spekulēt ar to, ka nav arī pieprasījuma. Taču bibliotēkas virsuzdevums ir rūpēties par nacionāli augstvērtīgu un kultūrvēsturisku darbu saglabāšanu un pieejamību pat tad, ja tiem nav šķietami uzstājīga pieprasījuma.

Jauneklis smaidīs uz audekla tik ilgi, cik vien audekls saglabāsies. (…) Romānā vai filmā jauneklis pārstās smaidīt, taču viņš atsāks smaidīt, ja atgriezīsimies attiecīgajā lappusē vai attiecīgajā laika brīdī. Māksla saglabā, turklāt tā ir vienīgā lieta pasaulē, kas saglabājas (Delēzs, & Gvatari, 2011, 185)

Ir jāaudzē taisns mugurkauls un spīva griba, lai atšķirtu graudus no pelavām.

Filosofiski raugoties uz pētījuma daļu un aplūkojot visus saņemtos viedokļus un atbildes kopumā, pārņem sajūta kā Alisei nokļūstot Aizspogulijā.

Šodien mēs esam aculiecinieki hiperdemokrātijai, kurā masa parasti rīkojas, apejot likumu, ar materiāla spiediena palīdzību uztiepjot savas prasības un gaumi. (…) Masa uzskata, ka tai ir tiesības uzspiest visiem savas kafejnīcu pļāpas un piešķirt tām likuma spēku. Es šaubos, vai vēsture kādreiz ir piedzīvojusi tādus laikus kā mūsdienās, kad pūlis tik tieši un nepārprotami tiecas valdīt (Ortega i Gasets, 1992, 58-59)

Un šī ir pavisam pretēja paradigma, ko simbolizē artotēkas, proti nevis atsaukties un reaģēt uz citu izteiktiem vai šķietami nepieciešamiem un būtiskiem veicamajiem darbiem, bet būt pašam noteicējam ar striktiem orintieriem, kas veido, rada, atbalsta un iedvesmo. Laikā un telpā. Domās, vārdos un darbos.

Dzīve kā ķēdes reakciju laboratorija. Dzīve kā elektriskais lauks,
pilns dzirkstelēm un spriedzes. Dzīve kā īstas debesis,
pilnas asiem, reibinošiem zibeņiem un apaļiem iemidzinošiem mākoņiem,
un debesjums. Dzīve kā pēcpusdiena parkā, zaļās,
ar vasaras gaismu piepildītās alejās.
Dzīve kā mūžīgs ceļojums uz brīvību.
Dzīve kā anfilāde, kuras visas durvis reizē atsprāgst vaļā.
Dzīve kā liels lāsums no gaišas tumsas un tumša gaišuma.
Dzīve kā piedošanas došana. Dzīve kā piedošanas ņemšana.
Dzīve kā žēlsirdība.

Jāks Jeerīts, Mainīgais

Izmantotie informācijas avoti:

Barts, R. (2010). mitoloģijas. Rīga: Omnia mea.

Bibliotēku likums. (1998). Izgūts no http://likumi.lv/doc.php?id=48567

Buzans, B. (2000). Cilvēki, valstis un bailes. Rīga: AGB.

Delēzs, Ž. & Gvatari, F. (2011). Kas ir filosofija? Rīga: Jāņa Rozes apgāds.

École nationale supérieure des sciences de l̕ information et des bibliothèques [ENSSIB]. Le dictionnaire/Artothèque. Izgūts no http://www.enssib.fr/le-dictionnaire/artotheque

Heinich, N. (2012). Mapping intermediaries in contemporary art according to pragmatic sociology. European Journal of Cultural Studies, 15 (6). Izgūts no https://halshs.archives-ouvertes.fr/halshs-01202777/document

Matarasso, F. & Landry, C. (1999). Balancing act: twenty-one strategic dilemmas in cultural policy. Strasbourg: Council of Europe. Izgūts no https://is.jamu.cz/el/5453/leto2015/DDML404/um/Matarasso_21dilemat_anglicky.pdf

Ortega i Gasets, H. (1992). Masu sacelšanās. Kentaurs XXI, 3. 55-61.

Petit, C. (2015). Une artothèque à la bibliothèque. Bulletin des bibliothèques de France, 6. Izgūts no http://bbf.enssib.fr/consulter/bbf-2015-06-0104-011

Šlāpins, I. (2017). Jauno latviešu valoda. (2. papild. izd.). Rīga: Ascendum.

Ziedonis, I. (1970). Kurzemīte. Rīga: Liesma.

*iedvesmojoties no artotēku idejas, kopīgi ar domubiedriem tika radīts video vēstījums par šo tēmu (noformējumā izmantota Kārļa Kazāka dziesma „Vējš no Ziemeļiem”)

Iedvesmojies arī Tu!

 

*publikācija sagatavota pēc Dainas Miķelsones kursa darba „Artotēkas – alternatīvā bibliotēku realitāte Latvijā: interpretācijas, iespējas un izaicinājumi”, kas izstrādāts Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē 2017. gadā. Ar darba pilno versiju iespējams iepazīties, sazinoties ar autori.

 

Advertisements

Autors:

LBB Jauno speciālistu sekcijas viesautors

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.