Posted in Vispārīgi raksti

Intervija par bibliotekāra profesiju un tās izaicinājumiem digitālajā laikmetā

© Dace Ūdre un Santa Rukmane, 2014

Apmēram reizi gadā Gētes institūts Rīgā rīko īpašu konferenci Latvijas bibliotekāriem, tā arī šogad 11. jūnijā Gētes institūtā pulcējās bibliotekāri no visas Latvijas, lai klausītos vietējo un ārzemju kolēģu pieredzē par publisko bibliotēku pakalpojumu attīstīšanu digitālajā vidē, to redzamības palielināšanu bibliotēkas fiziskajā telpā un izmantošanu bērnu un jauniešu lasītprasmes veicināšanā, kā arī par digitālajiem resursiem un to pielietošanas iespējām gan publiskajās, gan akadēmiskajās bibliotēkās. Par digitālo fiziskajā – bibliotēka kā saskarne” – tāds bija konferences vadmotīvs.

Konferenci atklāja Mihaels Hauke, Gētes institūta Rīgā direktora vietnieks, sveicot visus konferences dalībniekus. Tad tika dots vārds Anitai Goldbergai, LNB Bibliogrāfijas institūta direktorei, kura savā uzrunā ieteica bibliotekāriem domāt par to, kā vairāk nodarbināt lasītāju prātus. Ievadvārdus teica arī LNB Bibliotēku attīstības institūta direktors Andris Eglājs, citējot Ž.Ž.Ruso: „Jo mazāk cilvēks zina, jo visaptverošākas viņam liekas cilvēka zināšanas.” Konferencē piedalījās Svens Instinske, Hamburgas pilsētas bibliotēkas tīmekļa vietnes un eService vadītājs, Irēna Kriviene, Viļņas Universitātes bibliotēkas direktore, Janīna Tauberte, „Berlīnes valsts bibliotēkas – Prūsijas kultūras mantojums” fonda attīstības referente, Jeļena Šapkova, Latgales Centrālās bibliotēkas direktore, kā arī Ille Laoss, Igaunijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās nodaļas eksperte.

Foto: Goethe-Institut Riga, Z.Murovska

Sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā mums bija iespēja aprunāties ar katru no uzaicinātajiem referentiem, tāpēc turpinājumā piedāvājam ieskatu intervijas kopsavilkumā. Savukārt ar referentu prezentācijām, lekciju videoierakstiem un individuālajām intervijām varat iepazīties šeit.

Intervijas sākumā vēlējāmies noskaidrot, kādā veidā katrs referents ir izvēlējies savu profesionālo darbību saistīt ar bibliotēku. Svens stāsta: „Mana pirmā saikne ar bibliotēku bija jau bērnībā, kad gāju uz skolas bibliotēku, kur pildīju savus mājasdarbus. Vēlāk iestājos universitātē Hamburgā, kur studēju bibliotēkzinātni un informācijas zinātni.” Agrāk Vācijā studijas publisko bibliotēku jomā un akadēmisko bibliotēku jomā atšķīrās – jau studiju sākumā bija jāizvēlas viens virziens, bet tagad tas tā nav. Svens deva priekšroku publisko bibliotēku novirzienam. Pēc studijām Svens savu karjeru sāka Hamburgas pilsētas parlamenta informācijas dienestā, bet 2003. gadā viņu pieņēma darbā Hamburgas pilsētas bibliotēkā. Līdz 2006. gadam viņš vadīja vienu no filiālbibliotēkām, pēc tam līdz 2012. gadam viņš bija centrālās bibliotēkas Informācijas dienesta vadītājs. Tagad Svens vada Hamburgas pilsētas bibliotēkas tīmekļa vietnes un e-pakalpojumu nodaļu – viņš sevi dēvē par Head of the Web.

Apzinātu ceļu uz bibliotekāres profesiju jau agrā bērnībā izvēlējusies Jeļena, jo viņas tante strādāja Daugavpils Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā par direktori. „Es burtiski „dzīvoju” bibliotēkā! Jau devītajā klasē zināju, kādu profesiju izvēlēšos un kur mācīšos,” saka Jeļena.

Arī Janīna savā stāstījumā atgriezās bērnībā, atceroties to, ka bibliotēka toreiz bija patīkama vieta, kur satikt citus bērnus un jauniešus. Vēlāk Janīna bija praktikante bibliotēkā. Citi bibliotekāri gan viņai ieteikuši izvēlēties kādu labāku profesiju. „Tā nu es darīju citas lietas – studēju vācu valodu un literatūru, franču valodu un politiku, strādāju par tulku, bet vēlāk vienalga atgriezos pie domas, ka vēlos strādāt bibliotēkā,” stāsta Janīna, „tagad es daru to, ko patiešām vēlos darīt!”

Līdzīgi kā Janīna, arī Irēna studējusi citā, ar bibliotēku nesaistītā, nozarē: „Kad beidzu skolu, gribēju studēt vācu valodu Viļņas Universitātē, bet mani nepieņēma dienas studiju grupā, piedāvāja studēt vakara nodaļā, bet tādā gadījumā man vajadzēja atrast darbu. Uzzināju, ka ir brīva vieta Viļņas Universitātes bibliotēkā un sāku te strādāt. Sākumā domāju, ka tas būs darbs tikai studiju laikā, bet beigās paliku šeit pavisam.” Viņa atzīmē, ka bibliotēka ir vieta, kur viss strauji mainās. Informācijas sektorā var daudz paveikt, taču nemitīgi jāpilnveido sevi.

Atšķirīga pieredze ir Illei, kura pēc bibliotēkzinātnes un informācijas studijām Tartu universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijā, saņēma darba piedāvājumu no Igaunijas Nacionālās bibliotēkas, jo viņas diplomdarbs bija saistīts ar vecajām grāmatām. „Manam darba vadītājam bija kontakti Nacionālajā bibliotēkā, un viņi meklēja darbinieku, kas strādātu ar veco grāmatu komplektēšanu,” stāsta Ille. Vēlāk darba pienākumi mainījās, Ille nodarbojās ar ārzemju laikrakstu kataloģizēšanu. Tagad Ille ir Igaunijas Nacionālās bibliotēkas Digitālas nodaļas vadošā eksperte.

Jautājām referentiem, kādu grāmatu viņi izvēlētos lasīt – iespiesto vai elektronisko, un saņēmām gandrīz vienprātīgu atbildi. Visi uzsver, ka grāmatas formai nav nozīmes, pats svarīgākais ir ātri iegūt kvalitatīvu informāciju. Lielākoties zinātniskās grāmatas un ar profesionālo darbību saistītie raksti tomēr tiek lasīti elektroniskā formā. Protams, liela nozīme ir arī meklētā teksta pieejamībai – ir gadījumi, kad konkrētā grāmata pieejama vai nu iespiestā, vai elektroniskā formā. Irēna uzbūra iespiestās grāmatu lasīšanas ainu: „Man patīk, ka grāmatai ir sava smarža un skaņa, pāršķirot lapas.” Jeļena piebilst: „Nezinu, kādu grāmatu es izvēlēšos pēc 20 gadiem, bet šodien noteikti tradicionālo.”

Gribējām noskaidrot referentu domas par to, kā digitālo pārmaiņu process ir ietekmējis mūsdienu sabiedrību. Janīna uzskata, ka mūsdienās cilvēki ir vairāk saistīti viens ar otru, ir vairāk iespēju komunicēt, paplašināt kontaktus, kā arī ietekmēt kopējo sabiedrības domu: „Agrākos laikos vara bija izdevēju rokās, viņi izlēma, kādu informāciju saņems pasaule. Tagad katram ir iespēja izteikties.”

Arī lasīšanas paradumi mūsdienās ir mainījušies, to vienprātīgi atzina visi referenti, uzsverot paviršo un fragmentāro lasīšanas stilu, kas saistīts ar dinamisko dzīves tempu. „Cilvēki atmet to, kas nav būtisks tajā brīdī. Lasa tikai to informāciju, kura ir nepieciešama šeit un tagad,” saka Irēna. Illei šķiet, ka lasīšanas paradumi ir atkarīgi no situācijas, kurai mūsdienās cilvēks var pielāgoties dažādos veidos – viņi var izvēlēties kā iespiestās grāmatas, tā arī elektroniskos resursus vai audio grāmatas. Arī Svens piemin digitalizācijas ietekmi: „Tikai tad, kad es pastāstīju saviem draugiem par e-grāmatām, kas pieejamas bibliotēkā, viņi beidzot kļuva par bibliotēkas lasītājiem.” Lai arī daļa sabiedrības gaida un pieņem digitālās pārmaiņas, tomēr daudziem cilvēkiem tās sagādā zināmas problēmas, tāpēc bibliotēkas uzdevums ir pēc iespējas vairāk palīdzēt šiem cilvēkiem – tā domā Jeļena: „Labs bibliotekārs saprot, kas ir vajadzīgs lasītājam, pat tad, ja lasītājs pats nezina, ko viņš grib.”

Aicinājām referentus ielūkoties nākotnē un pastāstīt, kādu viņi redz bibliotekāru, bibliotēku un tās pakalpojumus. Irēna uzskata, ka nākotnē mums būs nepieciešami datu menedžeri, kas strādātu nevis ar tradicionālajiem informācijas resursiem, bet ar datu pārvaldību, tādēļ būs vajadzīgas citas kompetences bibliotekārajā darbā. Arī Janīna uzsver straujo informācijas apriti nākotnes bibliotekāra darbā: „Mūsu uzdevums būs atšķirt kvalitatīvu informāciju un tad to piedāvāt klientiem.” Svens ir pārliecināts, ka nākotnes bibliotekāriem būs jāmeklē jauni veidi, kā popularizēt savus pakalpojumus un resursus. Viens no risinājumiem ir sociālo tīklu pilnīgāka izmantošana, dažādu interaktīvu reklāmas paņēmienu pielietošana, piemēram, QR kodu izvietošana bibliotēkas telpās vai partizānu mārketings. „Iespējams, daudzi jauninājumi tā arī neiegūs popularitāti bibliotēkas apmeklētāju vidū, tomēr ir vērts mēģināt,” piebilst Janīna. Arī Ille uzskata, ka lielāks darbs bibliotekārus sagaida tieši mārketinga jomā: „Pamati (principi) paliks tie paši, taču mainīsies forma, kādā tiks piedāvāti pakalpojumi.” Runājot par bibliotēku nākotni Latvijā, Jeļena domā, ka e-pakalpojumu un digitālo resursu popularizēšanai jābūt stratēģiski pārdomātai valsts līmenī, saprotamai plašam lietotāju lokam, aktīvai, bet tajā pašā laikā tā nedrīkst būt agresīva: „Mūsdienu sabiedrībā informācija kļūst arvien dārgāka, un es ļoti ceru, ka arī nākotnē bibliotēka ar savu milzīgo potenciālu būs atvērta un pieejama visiem.” Arī Svens ir pārliecināts, ka primārais, par ko jādomā bibliotēkas darba procesā, ir bibliotēkas pieejamība un klientu intereses: „Agrāk bibliotēka bija orientēta uz krājumu, bet tagad ir notikušas pārmaiņas – bibliotēkas centrā ir cilvēks.”

Autors:

Chair of the New Professionals Section of the Library Association of Latvia

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s