Posted in Konferences, kongresi, simpoziji

Atskats uz Latvijas bibliotekāru 16. konferenci. Vēsture un vīzija

Konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties divpadsmit referentu lasījumus. Turpinot rakstu sēriju, pievērsīsimies četriem no tiem.

2. daļa. Vēsture un vīzija

Ar Bibliotekāru biedrības vēsturisko mozaīku periodā no 1923. līdz 1940. gadam mūsu iepazīstināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra galvenais bibliogrāfs Viesturs Zanders. Ir vairākas atbildes uz jautājumu, kurš gan ir iniciējis bibliotekārās biedrības izveidi. Viena no tām – Bibliotēku lietu veicināšanas biedrības dibināšana 1912. gada ziemā; dibināšanas sapulces vadītājs bija Voldemārs Caune. Rezultātā varētu teikt, ka jau pagājušogad mēs varējām atzīmēt 100 gadu jubileju pirmās bibliotekāru profesionālas organizācijas izveidei. Biedrības mērķis bija veidot biroju, kas gādātu par jaunas bibliotēkas ierīkošanu un līdzšinējo bibliotēku darbības sekmīgu nodrošināšanu, kā arī par bibliotēku rokasgrāmatas publicēšanu un bibliotekāru izglītošanu.

Pagāja zināms laiks un 1923. gada martā, izveidojot organizācijas komiteju, tika dibināta Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB). Tās pirmais vadītājs bija Teodors Līventāls, kam sekoja Voldemārs Caune un Mārtiņš Stumbergs. Taču jāsaka, ka biedrības dibināšanas sanāksme notika nedaudz vēlāk – 1923. gada 29. aprīlī. Tā paša gada vasarā biedrība sarīkoja pirmo Latvijas Bibliotekāru kongresu, kurš ilga trīs dienas laikā no 18. līdz 20. augustam. Kongresa ietvaros bija apskatāma viena no pirmajām plašākajām grāmatu izstādēm.

LBB biedru karte (1923)

Biedrība darbojās arī starptautiskās sadarbības jomā – 1924. gada 29.-31. decembrī Rīgā viesojās bibliotekāri no Igaunijas. 1926. gadā tika aizsākta sadarbība ar ASV bibliotēku asociāciju, bet 1929. gadā biedrība kļuva par Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) locekli. 1929. gada 15.-30. jūnijā ap 30 biedrības delegātu piedalījās pirmajā IFLA kongresā Romā. 1930. gada 12.-13. oktobrī biedrība organizēja pirmo Baltijas bibliotekāru kongresu, kas noritēja Rīgā.

Turpināt lasīšanu “Atskats uz Latvijas bibliotekāru 16. konferenci. Vēsture un vīzija”

Advertisements
Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Un bibliotekārs tapa sieviete

© Sanita Malēja, 2013

Femīnais bibliotekāra stereotips ir plaši pazīstams ne tikai amerikāņu popkultūrā, bet arī Latvijā (kur priekšstati patiesi arī balstās skaitļos). Ne mazums bibliotēkzinātnes pētījumu ir balstīti pieņēmuma apstiprināšanā par dzimuma ietekmi uz informācijas pakalpojumiem, profesijas izvēli, sniegumu, atalgojumu u.c. Taču šoreiz ne par sekām, bet gan sākumu Amerikā.

Djūijs sniedz iespēju sievietēm

Melvils Djūijs tiek dēvēts par Amerikas bibliotēku pionieri, kurš “vainojams” pie straujās bibliotekāra profesijas attīstības 20. gadsimta sākumā. Lai gan vislabāk viņš ir zināms kā Djūija decimālās klasifikācijas sistēmas izstrādātājs, līdztekus jāmin viens no viņa ievērojamākajiem devumiem – iniciatīva atvērt bibliotekāru skolu tagadējā Kolumbijas Universitātē 1887. gadā. Darbu toreizējā Kolumbijas koledžā Djūijs bija uzsācis tikai dažus gadus iepriekš – laikā, kad sievietes izglītoties varēja vienīgi īpašās sieviešu koledžās (1). Viņa pirmajā izveidotajā bibliotekāru klasē pieteicās 20 cilvēki, no kuriem 17 bija sievietes. Lai gan šis devums ir atzīstams, interesanti ir iemesli, kādēļ Djūijs tik ļoti iestājās par bibliotekārēm-sievietēm. Vai viņam tiešām rūpēja sieviešu tiesības uz izglītību un darbu?

Melvils Djūijs jaunībā

Nenoliedzami viņš uzskatīja, ka sievietes ir labi piemērotas amatam, jo spēja salasāmi un glīti rakstīt, aizpildīt kartītes, viņas bija pacietīgas un spēja ilgstoši sēdēt, kā arī neradīja liekus sarežģījumus (2). Šie kalpoja par Djūija trīs galvenajiem oficiālajiem argumentiem, pamatojot nepieciešamību ielaist sievietes bibliotekāra profesijā. Taču izrādās, ka Djūijam ir bijusi palaidņa reputācija, par ko liecināja sūdzības par centieniem pieskarties un skūpstīt savas kolēģes – sievietes. Šīs viņa personības šķautnes detalizēti ir aprakstītas viņa biogrāfijā „Nevaldāmais reformators: Melvila Djūija biogrāfija” (kurā daļēji var ieskatīties Google Books). Karjeras laikā viņam ir nācies atkāpties no vairākiem augstiem amatiem, ne tikai seksuāla rakstura pārkāpumu, bet arī rasistiskās un antisemītiskās attieksmes dēļ. 1906. gadā viņš pat tika padzīts no viņa paša dibinātās Amerikas Bibliotēku asociācijas (American Library Association, ALA), kad grupiņa sieviešu bibliotekāru sūdzējās par Djūija uzmākšanos konferenču laikā (1). 1876. gadā ALA dibināja 103 cilvēki – 13 sievietes un 90 vīrieši, Djūijs to starpā. Te var minēt interesantu faktu – arī slavenais mīlētājs (un bibliotekārs) Kazanova 13 savas dzīves labākos gadus aizvadīja, strādājot pie kāda vācu izcelsmes grāfa, Bohēmijas reģionā tagadējā Čehijas teritorijā.

Grupas foto: ALA 21. gadskārtējā konference, kas notika Atlantā no 1899. gada 8. līdz 13. maijam un pulcēja vairāk nekā 200 bibliotekāru no visas Amerikas.
Vidū ar bārdu Melvils Djūijs.

Turpināt lasīšanu “Un bibliotekārs tapa sieviete”

Posted in Grāmatniecības vēsture, Lasīšana

Kā es atradu cilvēku ar trīsdesmit skaistām sejām

© Kristina Papule, 2013

“Šīs grāmatas tagadējais sarakstītājs apsola, ka cilvēks, to izlasījis, nenomirs, kā tas notika ar viņa paša priekšteci, kam piederēja “Hazāru vārdnīcas” pirmā autora 1691. gada izdevums…”. Ar šādiem optimistiskiem vārdiem sākas viens no neparastākajiem 20. gadsimta literatūras darbiem – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” (1984). No anotācijas var uzzināt, ka šī grāmata ir “vienlaikus vēsturisks romāns, intriģējošs detektīvs un mīlestības stāsts. Tā stāsta par teiksmainās hazāru tautas vēsturi un apbur lasītāju ar vērienīgumu un neparasto pasaules skatījumu” (1).

Milorads Pavičs un “Hazāru vārdnīcas” izdevums latviešu valodā

Ļoti saīsinātā veidā romāna sižets izskatās šādi: mūsu ēras 9. gadsimts. Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas reliģijas priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamas versijas par to, kurai tad tieši reliģijai beigu beigās ir pievērsušies hazāri, ir pretrunīgas. Noskaidrot patiesību nemaz nav tik vienkārši, jo ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Tāpēc arī “Hazāru vārdnīcas” lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

No sevis piebildīšu, ka “Hazāru vārdnīca” ir ne tikai literatūras, bet arī literārās mistifikācijas šedevrs. Gandrīz visam, sākot ar vēsturiskajiem faktiem un hazāru tautas kultūru un beidzot ar personāžiem – nav pilnīgi nekāda sakara ar realitāti. “Hazāru vārdnīca” ir tapusi pateicoties tikai un vienīgi tās autora fantāzijai, – atzīmē kritiķi. Taču šajā grāmatā netrūkst detaļu, pateicoties kurām pat visprasīgākajam lasītājam ne mirkli nekļūst garlaicīgi.

Viena no tām ir “Hazāru vārdnīcas” titullapa:

Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne, Grāmatniecības vēsture

Speciālisti, kuri apsteidza laiku

© Viktorija Moskina, 2011

Pēdējā laikā esmu saskārusies ar iepriekšējos gadsimtos dzīvojošo bibliotēkzinātnes un grāmatzinātnes speciālistu īsām biogrāfijām vai aprakstiem, kuros ir skaidri redzama šo cilvēku spēja paredzēt nozares attīstību.

Pagātne, tagadne, nākotne

Viens no galvenajiem ASV 19.gadsimta otrās puses bibliotēkzinātnes speciālistiem – Čārlzs Ami Katers (Charles Ammi Cutter; 1837-1903) ne tikai izstrādājis jaunu bibliotēku klasifikācijas sistēmu, bet arī ieviesis vairākus citus jauninājumus. Publiskajā bibliotēkā, kuru pārvaldījis Čārlzs Katers, tika izveidota mūzikas un mākslas nodaļa; tuvāko skolu audzēkņi tika aicināti eksponēt šajā bibliotēkā savus mākslas darbus. Tieši Čārlzs Katers izveidojis starpbibliotēku abonementa sistēmu un sekmējis pirmo filiālbibliotēku izveidi. Papildus tam, šis cilvēks ir īstenojis “ceļojošās bibliotēkas” ideju, kas ir pielīdzināma mūsdienu “grāmatu busiņam” (1). 1883.gadā Čārlzs Katers ir publicējis rakstu “Bufalo bibliotēka 1983.gadā” (The Buffalo Public Library in 1983). Šī raksta galvenie atzinumi:

  • Bibliotēka nebūs grāmatu krātuve, bet gan interaktīvā vide – vieta atpūtai, izklaidei, pētniecībai un mācībām;
  • Publiskā bibliotēka ir demokrātiska vieta, kurā visi cilvēki ir vienlīdzīgi un bezmaksas var iegūt sev nepieciešamo informāciju (2).

Turpināt lasīšanu “Speciālisti, kuri apsteidza laiku”