Ierakstīts Konferences, kongresi, simpoziji

Atskats uz Latvijas bibliotekāru 16. konferenci. Vēsture un vīzija

Konferences dalībniekiem bija iespēja noklausīties divpadsmit referentu lasījumus. Turpinot rakstu sēriju, pievērsīsimies četriem no tiem.

2. daļa. Vēsture un vīzija

Ar Bibliotekāru biedrības vēsturisko mozaīku periodā no 1923. līdz 1940. gadam mūsu iepazīstināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra galvenais bibliogrāfs Viesturs Zanders. Ir vairākas atbildes uz jautājumu, kurš gan ir iniciējis bibliotekārās biedrības izveidi. Viena no tām – Bibliotēku lietu veicināšanas biedrības dibināšana 1912. gada ziemā; dibināšanas sapulces vadītājs bija Voldemārs Caune. Rezultātā varētu teikt, ka jau pagājušogad mēs varējām atzīmēt 100 gadu jubileju pirmās bibliotekāru profesionālas organizācijas izveidei. Biedrības mērķis bija veidot biroju, kas gādātu par jaunas bibliotēkas ierīkošanu un līdzšinējo bibliotēku darbības sekmīgu nodrošināšanu, kā arī par bibliotēku rokasgrāmatas publicēšanu un bibliotekāru izglītošanu.

Pagāja zināms laiks un 1923. gada martā, izveidojot organizācijas komiteju, tika dibināta Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB). Tās pirmais vadītājs bija Teodors Līventāls, kam sekoja Voldemārs Caune un Mārtiņš Stumbergs. Taču jāsaka, ka biedrības dibināšanas sanāksme notika nedaudz vēlāk – 1923. gada 29. aprīlī. Tā paša gada vasarā biedrība sarīkoja pirmo Latvijas Bibliotekāru kongresu, kurš ilga trīs dienas laikā no 18. līdz 20. augustam. Kongresa ietvaros bija apskatāma viena no pirmajām plašākajām grāmatu izstādēm.

LBB biedru karte (1923)

Biedrība darbojās arī starptautiskās sadarbības jomā – 1924. gada 29.-31. decembrī Rīgā viesojās bibliotekāri no Igaunijas. 1926. gadā tika aizsākta sadarbība ar ASV bibliotēku asociāciju, bet 1929. gadā biedrība kļuva par Starptautiskās bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) locekli. 1929. gada 15.-30. jūnijā ap 30 biedrības delegātu piedalījās pirmajā IFLA kongresā Romā. 1930. gada 12.-13. oktobrī biedrība organizēja pirmo Baltijas bibliotekāru kongresu, kas noritēja Rīgā.

Turpināt lasīšanu “Atskats uz Latvijas bibliotekāru 16. konferenci. Vēsture un vīzija”

Ierakstīts Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Bibliotēka ir sociālais tīkls

© Sanita Malēja, 2013

Ieskatoties Bibliotēku likumā, redzam, ka krājuma veidošana un uzturēšana ir pasludināts par galveno bibliotēku uzdevumu. Bet kam gan būtu vajadzīgas bibliotēkas, ja tās veiktu tikai likumā noteiktās funkcijas? Ko bibliotēkas reāli dara, lai izdzīvotu un attaisnotu savu esību (lasi – piešķirto finansējumu)?

Bibliotēka ir informācijas, kultūras, zināšanu un sociālais centrs. Sabiedrībā bibliotēka ir kultūras vērtību nesēja. Ja paskatāmies kultūras kanonā – tas atspoguļo visdažādākās Latvijas kultūrai raksturīgās vērtības, kas apkopotas septiņās nozarēs. To vidū ir ne tikai literatūra [par un ap kino, mūziku, skatuves mākslu, tautas tradīcijām u.c.], bet arī kino, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas u.c. Tas, kā bibliotēkas kā kultūras vērtību nesējas, tiek galā ar šo bagātību nodošanu sabiedrībai informācijas pārpilnajā laikā ir cits stāsts. Taču nenoliedzami ir bibliotēku centieni būt aktuālām tā, lai viņu darbība tiktu atzīta ne tikai par interesantu, bet arī auglīgu esam. Tā, lai sabiedrības acīs bibliotēkas viennozīmīgi atspoguļotu starp bibliotekāriem tik daudzkārt citēto Raiņa atziņu “pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Community Day: Reopening the Ancient and Medieval Galleries at the RISD Museum.

Attēls “Community Day” izmantots saskaņā ar
Creative Commons licenci BY-NC-ND

Mēs dzirdam no bibliotekāriem visapkārt, ka bibliotēka jau sen vairs nav grāmatu apmaiņas punkts, ka papildus tiešajām krājuma apstrādes funkcijām tiek nodrošinātas iespējas izzināt, pulcēties un biedroties. Ātrumā mēģinot apkopot bibliotēku reāli veicamos darbus, sanāk šādi: apstrādāt krājumu, apkalpot lietotājus, nodrošināt pieeju internetam, organizēt tikšanās ar rakstniekiem, nodrošināt iespēju apgūt rokdarbus un valodas, organizēt izglītojošas lekcijas, seminārus un citus pasākumus, veidot izstādes, dalīties ar saviem ceļojumu iespaidiem un aicināt to darīt citus utt.

Un tomēr, ja pamēģinām skatīties uz bibliotēku ne kā uz vietu, kas nodrošina vienīgi pakalpojumus vai apstākļus cilvēku darbībai, izklaidei vai informācijas ieguvei? Nekas no tā nebūtu iespējams, ja nebūtu sabiedrības (kopienas) jeb cilvēku, kas to apmeklētu. Veicot augstākminētos uzdevumus, bibliotēka nefunkcionē kā institūcija, bet gan kā dzīvs organisms. Nepārtrauktā kustībā tiek savienoti, izjaukti un apvienoti kopienās cilvēki un to intereses, veidojot sociālos tīklus un būvējot bibliotēku kā Vienu.

Turpināt lasīšanu “Bibliotēka ir sociālais tīkls”

Ierakstīts Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Publisko bibliotēku funkciju attīstība un maiņa

© Ilze Rozentāle, 2011

Indiešu bibliotēkzinātnieks Š. Ranganatana (Shiyali Ramamrita Ranganathan) 20. gadsimta 30. gados formulēja piecus bibliotēkzinātnes likumus, kas joprojām ir aktuāli arī mūsdienās:

a) grāmatas ir domātas lasīšanai,
b) katrai grāmatai savu lasītāju,
c) katram lasītājam savu grāmatu,
d) taupi lasītāja laiku,
e) bibliotēka ir augošs organisms.

Ranganatana
Š. Ranganatana (1892–1972)

Bibliotekārs M. Gormans (Michael Gorman) 67 gadus vēlāk ieteica modernizēt Š. Ranganatana likumus, kas radīja apvērsumu bibliotēkzinātnē un bibliotekārajā apkalpošanā, iezīmējot jauno paradigmu – interaktivitāti kā bibliotēkas darbības pamatu, vienvirziena modeļa vietā (bibliotēkas apmeklētājs kā “lūdzējs”, bibliotēka kā pasīvs, informāciju krājošs organisms) piedāvājot aktīvas sadarbības stratēģiju, kas atbilst mūsdienu informācijas patērētāja prasībām (nodrošināt efektivitāti un ilgtspējību) (Gerkena, 2007, 13.lpp., Mūžizglītības aktuālās …, 2008, 149. lpp.). Attiecīgi M. Gormana pieci likumi:

a) bibliotēkas kalpo cilvēcei,
b) cieni visas formas, ar kurām zināšanas izplatās,
c) izmanto tehnoloģijas ar prātu, gudri, lai uzlabotu pakalpojumus,
d) aizsargā brīvu pieeju zināšanām,
e) pagodini pagātni un radi nākotni.

Turpināt lasīšanu “Publisko bibliotēku funkciju attīstība un maiņa”

Ierakstīts Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Bibliotēka šodien

© Gunita Mozuļčika, 2011

Jau gadsimtiem ilgi bibliotēkas lomu sabiedrībā ir neaizstājama – bibliotēka ir daudzfunkcionāla iestāde, kas ir līdzdalīga sabiedrības sociālajos procesos. Tā nodrošina indivīda vajadzības – šeit domājot ne pašas primitīvās – fizioloģiskās vajadzības, bet gan garīgo izaugsmi. Skatoties uz amerikāņu psihologa Abrahama Maslova vajadzību hierarhijas modeli, bibliotēka ieņem augstāko piramīdas punktu – pašīstenošanās vajadzības – individualitāte, apdāvinātība, personīgā potenciāla īstenošana, pašattīstība. Bibliotēka visos laikos ir bijusi un joprojām ir vārti uz pasauli, vārti uz pasaules vērtīgāko daļu. Tā nodrošina nepieciešamos apstākļus auglībai, nepieciešamo izziņai un jaunu zināšanu radīšanai.

A. Maslova vajadzību piramīda

Daudzreiz dzirdēts, ka mūsdienu bibliotēku eksistence tiek apdraudēta, jo jaunā cilvēka un bibliotēkas eksistences forma ir dzīve kibertelpā. Iespējams, ka mūsdienu sabiedrība vēl ir mazliet par vāju pārmaiņām, jo mūs attur pagātnē piedzīvotais, pagātnes reālistiskais skatījums uz lietām un parādībām. Protams, arī padomju gados un senāk, tāpat kā Minhauzenam, katram bija sava sapņu Ulubele, taču tā laika “sabiedrības krējums” piespieda domāt reāli. Bibliotēku attīstību nosaka gan objektīvie sociālie procesi, gan jaunās tehnoloģijas un sistēmas, kuru ieviešana bibliotēkas padarīja par sakārtotu zināšanu bāzēm, par būtiskiem sabiedrības stūrakmeņiem. Nevar nepiekrist, ka mēs ar vien vairāk “ieaugam” elektronisko tehnoloģiju gūstā. Arvien vairāk dzirdam par e-lasītāju ienākšanu Latvijas tirgū, to izmantošanas priekšrocībām, par Latvijas firmas “E Forma” sadarbībā ar SIA “EUSO” izveidoto elektronisko ābeci bērniem.

Turpināt lasīšanu “Bibliotēka šodien”