Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne, Grāmatas, Grāmatniecība, Izglītība

Piecas grāmatas topošajam “infotīģerim”

© Kristina Papule, 2013


Daži izdevumi latviešu valodā, kurus tiešām ir vērts izlasīt (vai vismaz izlikties, ka esi lasījis), ja esi informācijas pārvaldības students.


1. grāmata: Informācijas lietotāja rokasgrāmata (sast. Iveta Gudakovska, 2001)

Informācijas lietotāja rokasgrāmata (2001)

Atslēgvārdi: informācijas meklēšana, informācijas iestādes, bibliotēkas

Īsumā: ļoti saistošs ievads informācijas un bibliotēku pasaulē.

Kāpēc ir vērts izlasīt: šajā grāmatā nav nekā īpašā, izņemot to, ka tajā tiešām var atrast visu, kas ir jāzina topošajam “informācijas tīģerim”: sākot ar jautājumu “Kas ir bibliotēkas un kādas tās ir?” un beidzot ar UDK klasifikāciju, bibliotēku informācijas sistēmām un darbu ar informācijas avotiem. Pateicoties šim izdevumam var uzzināt arī galvenos faktus par bibliotēku tipoloģiju, citu informācijas iestāžu pakalpojumiem un Latvijas bibliotēku vēsturi. Vienkārša valoda un koncentrēts izklāsts padara to par “must have” ne tikai informācijas pārvaldības 1. kursa studentiem, bet arī jebkuram jaunietim, kas apgūst informācijas meklēšanas, lietošanas un izmantošanas pasauli. Turklāt, lai iepazītos ar šīs grāmatas saturu, nemaz nav jāiet uz bibliotēku: tā ir pilnīgi brīvi pieejama Latvijas Universitātes tīmekļa vietnē.

Citāts: “Bibliotēkas var salīdzināt ar konfektēm. Tās var būt dažāda veida un lieluma, bet, tāpat kā konfekšu kopējais apzīmējums ir saldumi, visām bibliotēkām ir vienots mērķis – vākt un izplatīt informāciju katram, kam tā ir nepieciešama.” (1, 4.lpp)

(Vēl 4 grāmatas)

Advertisements
Posted in Grāmatas

Trīs bibliotekāri, ar kuriem tev negribētos iepazīties tuvāk

© Kristina Papule, 2013

Bibliotekāra tēls mākslā ir īpašs temats. Literatūra un kino piedāvā plašas iespējas spēlei ar stereotipiem par šīs senās un ne vienmēr pienācīgi novērtētās profesijas pārstāvjiem. Grāmatās un filmās var sastapt gan klusas un nemanāmas “pelītes”, gan piedzīvojumu meklētājus un supervaroņus. Vienīgais, ko ir patiešām grūti atrast mūsdienu mākslas antoloģijā, ir bibliotekāri, kurus bez svārstīšanās varētu nosaukt par īstiem ļaundariem. Taču par [ne]laimi, arī šeit ir daži izņēmumi, par kuriem būtu jāzina katram sevi cienošam informācijas speciālistam. Tāpēc šodien iepazīstināšu jūs ar bibliotēku pasaules antivaroņu TOP 3 (un, lai cik dīvaini tas arī skanētu, jūs tajā neatradīsiet nevienu bargu pusmūža tantuku ar brillēm un copīti).

3. vieta: Mērķtiecīgā lēdija

Vārds: Kira Ļevčenko (1965-1995)

Radītājs: krievu detektīvu granddāma Aleksandra Mariņina

Avots: seriāla “Kamenska” romāns “Vispirms novāc sešiniekus” (1995)

Izskats un īpašas pazīmes: jauna, ap trīsdesmit gadiem, “izaicinoši, pārsteidzoši skaista”. Glīts augums, kārdinošās krūtis, kupli, sprogaini mati, kas “skaistiem viļņiem plūst pāri pleciem un mugurai” un “milzīgās brūnās acis, kas izstaro uguni un kaisli.” (1, 86.lpp.)

Kira “Kamenskas” ekranizācijā (2000)

Rakstura īpatnības: flegmatiķe, ļoti pacietīga, emocionāli vēsa, nav pakļauta krasiem jūtu uzplaiksnījumiem. Disciplinēta, spēj stundām ilgi darīt monotonu, garlaicīgu darbu. Lieliski prot koncentrēties un pilnīgi atslēgties no visa traucējošā.

Lasīt tālāk…

Posted in Grāmatas, Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (3.daļa)

© Kristina Papule, 2013

3.daļa. Kā uzvesties sarunā par
nelasītu grāmatu

“Runāt par nelasītajām grāmatām neapšaubāmi ir radošs darbs, kas prasa no cilvēka tikpat daudz kā citi mākslas veidi. Lai pārliecinātos par to, ir pietiekams iztēloties visas spējas, kuras tas mobilizē cilvēkā: spēju pamanīt darbā jaunās sižeta līnijas, analizēt jaunu kontekstu, kas tiek piešķirts grāmatai sarunas gaitā, pievērst uzmanību sarunu biedriem un viņu reakcijai, un, visbeidzot, – vienkārši būt labam stāstītājam.” (1, 181.lpp.).

Book
Foto no D.Brumby galerijas

Tagad, kad mēs zinām galvenos faktus par nelasītajiem darbiem un ar tiem saistītajām neveiklajām situācijām, beidzot var pievērsties vissarežģītākajam jautājumam: “Kā tad īsti būtu jāuzvedas, runājot par nelasītu grāmatu?” Pēc Pjēra Baijāra domām, šajā situācijā jāatceras par četriem noteikumiem:

  1. Nekautrēties.
  2. Iedvesmot savas idejas.
  3. Izdomāt savas grāmatas.
  4. Runāt par sevi.

Izklausās diezgan traki? Tā arī ir, un tieši tāpēc ir vērts izpētīt katru no šiem variantiem sīkāk.

Četri noteikumi, kā būtu jāuzvedas, runājot par nelasītu grāmatu…

Posted in Grāmatas, Lasīšana

Kā runāt par grāmatām, kuras neesat lasījis (2. daļa)

© Kristina Papule, 2013

2.daļa. Situācijas, kad mēs runājam
par grāmatām

Izanalizējot dažādus ne-lasīšanas veidus un pārliecinoties par to, ka nelasītas grāmatas mēdz būt dažādas, ir vērts uz īsu brīdi pievērsties dažām tipiskām situācijām, kad mēs runājam par grāmatām.

“Pēc sarunas par grāmatu” – attēls no Ņujorkas Publiskās bibliotēkas krājuma

Visbiežāk šādas situācijas mūs sagaida tad, kad atrodamies sabiedrībā un mums ir jāizsaka savs viedoklis kāda klausītāja vai klausītāju grupas priekšā. Lūk, tikai daži piemēri: saviesīga saruna, lekcija, saruna ar grāmatas autoru, draugiem vai mīļoto cilvēku. Apziņa, ka jārunā par grāmatu, kuru neesat lasījis, bet kuras saturu jāzina jebkuram vairāk vai mazāk izglītotam cilvēkam, var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu. Taču, kā uzver Pjērs Baijārs, ir iespējams eleganti “iziet” no šādas situācijas, galvenais ir nezaudēt pašpārliecību un humora izjūtu.

Viens no šādiem šķietami šausmīgajiem piemēriem ir…