Posted in Autortiesības

Bāriņdarbi

© Margarita Dankova, 2013

Strauji attīstoties tehnoloģijām, zinātnei un internetam, ikdienā palielinās arī publicēto darbu skaits un būtisks kļūst jautājums par autortiesībām. Rodas jautājumi par to, kur ir robežas līdz kurai sniedzas autora tiesības un sākas sabiedrības tiesības uz informāciju un zināšanām? Ja ar zināmu autoru darbiem atbildi uz šo jautājumu rast nav tik grūti, tad bāriņdarbu fenomena problēma, kas īpaši aktualizējās ar interneta parādīšanos, gan izsauc plašas diskusijas.

Autortiesības / Olivia Hotshot (CC-BY-NC)

Par bāriņdarbiem (orphan works) sauc ar autortiesībām aizsargātus darbus, kuru autors nav zināms un/vai identificējams (3). Bāriņdarbi iekļauj sevī publicētus un nepublicētus literāros darbus, fotogrāfijas, ilustrācijas, filmas, skaņdarbus un daudzas citas dokumentu kategorijas (9).

Termins “bāriņdarbs” šaurākā nozīmē apzīmē neiespejamību identificēt darba autortiesību īpašnieku, no kura ir nepieciešama atļauja darba izmantošanai, bet plašākā nozīmē – neiespejamību sazināties ar autortiesību īpašniekiem (5). Autortiesību un saistīto jautājumu rokasgrāmatā bibliotēkām (Handbook on Copyright and Related Issues for Libraries) ir noteikts, ka šādas situācijas var rasties gadījumos, ja:

  • autors nav zināms vai ir miris, neatstājot mantiniekus, un miršanas datums nav zināms;
  • ja autortiesību turētājs ir izdevniecība, kura izbeidza savu darbību vai saplūda ar citu kompāniju, turklāt nav saglabājušās ziņas par autoriem, kuru darbus publicēja šī izdevniecība (9).

Bāriņdarbu fenomens rada dažāda līmeņa problēmas. Pirmkārt, ir jāsaprot, ka darba izmantošana bez autortiesību turētāja atļaujas var novest pie smagām sekām gadījumā, ja autortiesību turētājs negaidīti uzrodas un ir pret viņa darba izmantošanu (6). Tas nozīmē, ka pirms darba izmantošanas, ir jāatrod autortiesību turētājs un ir jāiegūst atļauja darba izmantošanai, taču tas ir ilgstošs un problemātisks process.

1886. gadā Bernes konferencē (Šveicē) tika ieviesta automātiskā autortiesību piešķiršana, un kopš tā laika autortiesības stājas spēkā tajā brīdī, kad dokuments tiek fiksēts uz kāda materiālā nesēja (9). Tas nozīmē, ka par autortiesību turētāja atrašanu atbild pati persona, kas vēlas attiecīgo darbu izmantot – šai personai ir jānoskaidro darba autors, darba izdošanas laiku, autora nāves datumu (ja nepieciešams) vai arī jānosaka, ka attiecīgā izdevniecība ir bankrotējusi vai saplūdusi ar citu kompāniju utt. (6) Turklāt nepastāv nekādas formālas vai centralizētas iespējas pārbaudīt darbu autortiesību turētājus, un tieši tādēļ izmaksas šo darbu izmantošanā ir pārāk lielas un parasti ekonomiski neattaisnotas, kas attur no šādu darbu izmantošanas (5). Vairāki pētījumi rāda, ka šīs izmaksas ir tik dārgas un ekonomiski neizdevīgas, ka rezultātā tas noved pie izvairīšanās no bāriņdarbu izmantošanas jaunradē, pat tādā gadījumā, ja tiem ir augsta izglītības un kultūras vērtība (5). Šādā situācijā arī bibliotēkas vai citas iestādes, kas publisko darbus, sastopas ar būtiskiem riskiem. Īpaši svarīgi tas ir darbu saglabāšanai, digitalizācijai un vēsturisko publikāciju veidošanai. Ja bāriņdarbiem ir augsta kultūras vērtība, taču tie ir fiksēti uz kāda trausla materiālā nesēja, turpmākajai saglabāšanai tos ir nepieciešams digitalizēt pēc iespējams ātrāk, taču tas nav iespējams bez iegūtās atļaujas. Tādā veidā arī publiskām bibliotēkām, izglītības iestādēm un muzejiem, kas digitalizē vecus rokrakstus, grāmatas, skaņu ierakstus un filmas ir jāsastopas ar problēmu, kā rīkoties šādā gadījumā – riskēt un saglabāt bāriņdarbus, digitalizējot tos, vai būt piesardzīgiem un ļaut tiem izzust? Tas nozīmē, ka bāriņdarbu fenomena problēma nodara būtisku kaitējumu bibliotēkām un traucē tām pildīt savu misiju – saglabāt pasaules kultūras mantojumu un padarīt to pieejamu sabiedrībai.

Tādējādi tas rada problēmas arī globālā mērogā – šī nenoteiktība attiecībā uz bāriņdarbu autortiesību turētājiem traucē jaunradei un tādā veidā arī sabiedrības kultūras un zinātniskajai attīstībai. ASV Autortiesību birojs (US Copyright Office) atzīmē, ka “publiskās intereses var tikt apspiestas tādēļ, ka šādus darbus nevar padarīt par pieejamiem sabiedrībai pat tādā gadījumā, kad nav neviena dzīva cilvēka vai legālās organizācijas, kurai piederētu autortiesības uz šo darbu, kā arī tādā gadījumā, kad autortiesību turētājs neiebilst pret viņa darba izmantošanu” (9).

2005. gadā ASV Autortiesību birojs ir veicis pētījumu ar mērķi noskaidrot, kādā veidā ir nepieciešams risināt bāriņdarbu problēmu un vai ir nepieciešamas pārmaiņas attiecībā uz bāriņdarbu izmantošanas likumiem, un tika secināts, ka lielākā daļa aptaujāto, īpaši, privātpersonas nevis iestāžu pārstāvji, ir par pārmaiņām un par bāriņdarbu izmantošanas nosacījumu atvieglošanu (11).

Visu šo problēmu sekas ir grūti nosakāmas un izpētāmas. Vairāki empīriskie pētījumi ir pierādījuši, ka mūsdienās pastāv ļoti liels skaits bāriņdarbu, taču detalizēta informācija par šiem darbiem un to skaitu ir grūti iegūstama bieži vien tāpēc, ka, lai analizētu kādu kolekciju, tiek izvēlēta neliela izlases grupa, kuru piemērošana, lai spriestu par visu ģenerālo kopu, nav pietiekoši objektīva (4; 5). Atsevišķi pētījumi rāda, ka aptuveni 50% no 20. gs. grāmatām ir bāriņdarbi, jo to autortiesību turētājs nevar būt atrasts (5). Savukārt Djuka juridiskās skolas publiskā domēna izpētes centra (The Center for the Study of the Public Domain ar Duke Law School) pētījumu rezultāti rāda, ka bāriņdarbi sastāda lielāko daļu materiālu par 20. gs. kultūru (8). Tomēr, lai precīzi noteiktu bāriņdarbu skaitu, vajadzētu pētīt un pārbaudītu katru no pasaulē esošajiem darbiem, kas ir praktiski neiespējami. Tādējādi nav iespējams noteikt arī zaudējumus, ko rada šis fenomens, jo tas ir tiešā veidā atkarīgs no bāriņdarbu skaita un to saturiskās vērtības (5).

Profesors Neils Netanels (Neil Netanel) uzskata, ka galvenie faktori, kas ietekmē bāriņdarbu skaita straujo palielināšanos ir:

  • autortiesību ilguma termiņa pagarināšana (kas atkarībā no valsts ir aptuveni 50-70 gadi pēc autora nāves), kas nozīmē, ka ar laiku atrast autortiesību turētājus (autoru vai tā mantiniekus) ir aizvien grūtāk vai vispār neiespējami;
  • autortiesību automātiskā piešķiršana bez reģistrācijas vai to atjaunošanas, kas tādējādi neļauj izsekot autortiesību turētājus, jo, kā jau tika minēts iepriekš, nav nekāda formāla vai centralizēta saraksta vai iestādes, kur varētu noskaidrot kāda darba autortiesību turētājus (7).

Kopumā šie faktori palielina bāriņdarbu skaitu un pagarina ilgumu, kādā tos nevar izmantot, tādā veidā izskaidrojot faktu, kādēļ 20. gs. bāriņdarbu skaits ir tik liels.

Cits faktors, kas ietekmē bāriņdarbu skaita palielināšanos ir strauja interneta izmantošanas izplatīšanās. Ar katru dienu tajā tiek ievietots aizvien vairāk dažādu materiālu (bieži vien pat bez norādes uz autoru), kuru oriģinālos autorus ir grūti identificēt, un pat, ja tas ir identificēts, to ir sarežģīti atrast – autora dati, piemēram, elektroniskais pasts, var būt jau novecojis, turklāt darba autors var atrasties jebkurā pasaules malā.

Dažādās valstīs piedāvā dažādus risinājumus problēmām, kuras ir radījis šis fenomens.

Kanādas Autortiesību padome (Copyright Board) piedāvā speciālas licences bāriņdarbu izmantošanai un nosaka arī licenču izmantošanas ilgumu un maksu, taču šīs licences attiecas tikai uz tiem bāriņdarbiem, kuru autors ir zināms, bet nevar būt atrasts (1). Līdzīga situācija pastāv arī Japānā un Lielbritānijā (12).

ASV Autortiesību birojs (Copyright Office) 2006. gadā nopublicēja atskaiti par bāriņdarbiem, kurā rekomendē, lai potenciālie bāriņdarbu izmantotāji pieliek pietiekošas pūles to autortiesību turētāju atrašanā, taču gadījumā, ja bāriņdarbs tiek atkārtoti izdots vai digitalizēts un pēkšņi uzrodas to autortiesību turētājs, viņiem ir jāatmaksā samērīga kompensācija par materiālu izmantošanu, bet ne kompensācija par  autortiesību pārkāpšanu (10).

Vēl viens bāriņdarbu problēmu risinājums, kas nāk no Skandināvijas valstīm, ir Kolektīvā tiesību pārvaldība (Extended Collective Licence), kas nozīmē, ka darbu autori un citi autortiesību turētāji var nodot savu tiesību administrēšanu kādai speciālai tiesību pārvaldības organizācijai, kas šajā gadījumā pārvaldīs šīs tiesības (2; 4; 5). Tiesību nodošana var notikt brīvprātīgi vai arī likumā noteiktā kārtībā. Šajā gadījumā darba izmantošanas atļauju varēs iegūt no attiecīgās organizācijas.

Savukārt Eiropas Parlaments ir izstrādājis Direktīvu par bāriņdarbu daļēji atļautu izmantošanu (Directive of the European Parliament and of the Council on certain permitted uses of orphan works), kas:

  • nosaka bāriņdarbu definīciju;
  • nosauc organizācijas, kuras ir pilnvarotas nodarboties ar bāriņdarbu digitalizāciju un publiskošanu;
  • nosaka, kā un kur ir jānotiek darba autortiesību turētāja meklēšanai;
  • nosaka, ka gadījumā, ja darbs ir atzīts par bāriņdarbu vienā ES valstī, to automātiski atzīst par tādu visā ES;
  • nosaka, ka autortiesību turētājs var jebkurā brīdī noņemt no sava darba bāriņdarba statusu;
  • nosaka, ka ES valstīm ir jāsniedz minētajām organizācijām tiesības izmantot bāriņdarbus sabiedrības interesēs, publiskojot vai kopējot tos ar mērķi digitalizēt, indeksēt, veidot katalogus, saglabāt un restaurēt;
  • nosaka, ka ES dalībvalstīm ir jāsaskaņo attiecīgos nacionālos likumus ar šo direktīvu 2 gadu laikā pēc tās stāšanās spēkā;
  • u.c. (3).

Tādējādi šī direktīva daļēji atrisina iepriekš minētās problēmas un atvieglo bāriņdarbu turpmāko izmantošanu bibliotēkās un citās atmiņas un kultūras institūcijās. Taču, bāriņdarbu fenomena problēmas pieprasa regulāru monitoringu un jaunu risinājumu piedāvājumu līdz ar tehnoloģiju attīstību, kas rada gan jaunas problēmas, gan risinājumus.

Izmantotie informācijas avoti

  1. Beer, J., Bouchard, M. Canada’s “Orphan Works” Regime: Unlocatable Copyright Owners and the Copyright Board [online]. 2009 [viewed 6 August 2013]. Available from: here.
  2. Collective Rights Management [online]. [viewed 6 August 2013]. Available from: here.
  3. Directive 2012/28/EU of the European Parliament and of the Council of 25 October 2012 on certain permitted uses of orphan works. Official Journal of the European Union, 2012, Vol.55, pp. 5-12. ISSN 1977-0677. Available also: here.
  4. Gompel, S., Hugenholtz, B. The Orphan Works Problem: The Copyright Conundrum of Digitizing Large-Scale Audiovisual Archives, and How to Solve It. The International Journal of Media and Culture, 2010, Vol. 8, pp. 61-71. Available from: DOI: 10.1080/15405700903502361.
  5. Hansen, D. R. Orphan Works: Definitional Issues [online]. California, Berkeley : University of California, 2011 [viewed 6 August 2013]. Available from: here.
  6. McKay, A., Yakel, E. Copyright news: Orphan Works and Section 108: reproduction by libraries and archives. OCLC Systems & Services, 2006, Vol. 22, pp. 241-246. ISSN 1065-075X. Available from: DOI 10.1108/10650750610706943.
  7. Netanel, N. W. Copyright’s Paradox. USA : Oxford University Press, 2010. 288 pp. ISBN 978-0199735228.
  8. Orphan Works: Analysis and Proposal [online]. Center for the Study of the Public Domain, 2005 [viewed 6 August 2013]. Available from: here.
  9. Orphan works [online]. [viewed 6 August 2013]. Available from: here.
  10. Report on Orphan Works: A Report of the Register of Copyrights [online]. Washington : United Stated Copyright Office, 2006 [viewed 11 March 2013]. Available from: here.
  11. Seadle, Michael. Copyright in the networked world: orphaned copyrights.  Library Hi Tech, 2005, Vol. 23, pp. 453-459. ISSN 0737-8831. Available from: DOI 10.1108/07378830510621838.
  12. White, Ben. Orphan Works [online]. [viewed 11 March 2013]. Available from: here.

Pētījums veikts studiju kursa “Digitālās bibliotēkas un repozitāriji” ietvaros.

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s