Posted in Bibliotēkas

Mani novērojumi par bibliotekārēm

© Ilze Bukovska, 2013 | speciāli LBB JSS

Ja jautātu man, topošajai matemātikas skolotājai, ko es domāju par bibliotekārēm, es sākumā apstulbtu, jo es neesmu viena no tiem, kas bieži iet uz bibliotēku, jo neaizraujos ar grāmatu lasīšanu. Bet tā, protams, man ir savs viedoklis, kādas ir bibliotekāres.

Uz šo jautājumu varētu atbildēt īsi un kodolīgi, bet šoreiz izklāstīšu to plašāk. Tātad sākšu ar pirmo bibliotekāri, kuru es iepazinu. Viņa strādāja skolas bibliotēkā, bija jauka, nēsāja brilles, mācīja mums arī angļu valodu, pārzināja bibliotēku un reizēm ieteica interesantas grāmatas. Bet, kā jau visiem cilvēkiem, kas strādā skolā, bija arī sliktās dienas, kad viņa bija neatsaucīga un šad tad paasa (bet tas bija tad, kad skolēniem jānodod grāmatas). Katrā ziņā skolu bibliotekāres ir draudzīgas, pazīst lielu daļu skolēnu, patīk parunāt, bet mācību gadu beigās labāk viņas nekaitināt.

Lielo bibliotēku bibliotekāres ir citādākas, viņas ir daudz stingrākas un mierīgākas, bieži vien neizrāda emocijas, strādā kā pie konveijera, kad pajautā ko konkrētu, tad norāda virzienu, kur iet. Vienīgais viņas ir čaklas uz aizrādīšanu, kad ir nedaudz par skaļu. Nelielu bibliotēku bibliotekāres ir jaukākas, un dažkārt tu vari justies kā mājās un mierīgi izvēlēties grāmatu, kas patīk, vai meklēt sev nepieciešamo literatūru. Vari paprasīt jebkurā brīdī, vai bibliotēkā ir kāda grāmata par sev interesējošu tēmu.

Augstskolu bibliotēku bibliotekāres, manā uztverē, pārzina grāmatu klāstu, ja paprasi grāmatu par kādu tēmu, tad pateiks, kur meklēt, vai arī pat palīdzēs atrast to, ko tev vajag. Augstskolu bibliotēkām ir arī labums, ka ir kopkatalogs, kurā tu pats vari sameklēt grāmatu un pasūtīt to caur internetu, atliek tikai aizbraukt pakaļ. Bet ir gadījies, ka bibliotekāre pasaka, lai pats iet meklēt, ko vajag. Tā kā var teikt, ka vienmēr gadīsies izbaudīt dažāda veida bibliotekāres.

Mans stereotips par bibliotekārēm šo gadu laikā ir lauzts. Sākotnēji domāju, ka bibliotekāres ir sievietes gados ar brillēm, kurām nevajag izglītību, tikai kaislību pret grāmatām. Klusas, zina kur kas atrodas, neizrāda emocijas, prātā doma, lai ātrāk pazūd cilvēki, kas atnākuši uz bibliotēku, un beidz uzdot nejēdzīgus jautājumus. Katru dienu lasa grāmatas, pārsvarā sēž pie galda vai atliek grāmatas plauktos. Varētu iedomāties, ka viņām rokā ir vēl arī slotiņa, ar kuru slaucīt putekļus.

Lielākais šoks laikam bija tad, kad bibliotēkā bibliotekāres vietā sastapu bibliotekāru. Man tas šķita kaut kas nepareizs un pretrunā ar maniem uzskatiem, bet tagad man tas šķiet kaut kas normāls un ikdienišķs. Zināšanas par to, kur kas atrodas, nāk ar laiku. No paša sākuma bibliotekāri jau nevarētu zināt, kas atrodas bibliotēkā, ja zinātu, tas būtu nenormāli un mazliet ķerti, un, ja tā būtu, varētu domāt, ka viņiem nav savas dzīves ārpus bibliotēkas. Vislabākais veids, kā lauzt kāda cilvēka stereotipu par bibliotekāriem, ir iespēja viņus iepazīt, jo, parunājot ar viņiem, ātri vien saproti, ka viņi bibliotēkā nepavada visu savu dzīvi, nav klusi un mierīgi un prot arī dzīvot.

Kaut arī pazīsti kādu bibliotekāru, kurš ir atvērts, draudzīgs un neatbilst stereotipiem, tik un tā tie paliek, jo stereotipi nerodas no “zila gaisa” – paši bibliotekāri tos rada vai arī necenšas tos mainīt. Bet bibliotēku nozarē ir ienākuši jauni cilvēki ar jaunām idejām, kas grib mainīt ne tikai lasītājus, bet arī bibliotekārus. Man prieks par šiem censoņiem, lai viņiem veicas un viņu dzirkstele nenodziest, lai šī dzirkstele kvēl spilgtāk un viņi iededz to arī pārējos. Lai veicas!


Attēls no Jenn and Tony Bot attēlu kolekcijas
izmantots saskaņā ar Creative Commons licenci BY-NC.

Autors:

LBB Jauno speciālistu sekcijas viesautors

6 thoughts on “Mani novērojumi par bibliotekārēm

  1. Ilze! Man šķiet, ka novērojums tapis ļoti, ļoti pasen. Ne jau tāpēc, ka bibliotekāri tagad visi smaida kā saulītes (arī tikai cilvēki!), bet gan tāpēc, ka darbu uzskaitījums tāds anarhisks likās!😀
    Visas uzskaitītās (VISAS!!!)situācijas, roku uz sirds liekot, varu piedēvēt arī sev.Pat putekļu slotiņu.Un grīdas lupatu arī, ja par inventarizācijas rīkiem ir runa. Stereotips par bibliotekārēm ir STEREOTIPS kā tāds par jebkuru profesijas pārstāvi. Nezinu kāpēc bibliotēku apmeklēšana ir tik uzjautrinoša. Man liekas, ka tai vajadzētu būt interesantai vai vajadzīgai. Vēl arī piepildītai.
    Lai Jums tieši tā notiek, Ilze!

    1. Arī skolotāji mēdz būt dažādi, tieši tāpat kā bibliotekāri!😉 Vieni kompetenti, citi iemidzinoši, vēl citi prot mācīt tā, ka skolēniem ir interesanti. Ko es ar to gribēju teikt – katrai profesijai ir savi stereotipi un katram mēdz būt savas “melnās” dienas. Bet, ja darbs, ko dari, ir tavs aicinājums, tad tu esi savā īstajā vietā.

  2. Liels paldies par viedokli! It sevišķi augstskolu bibliotekārēm. :))
    Raksta nosaukums par bibliotekārēm, bet feini, ka ir bijis kontakts arī ar bibliotekāriem. Lai arī turpmāk tikai pozitīvas emocijas rodas, kad apmeklējat bibliotēku.

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s