Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Un bibliotekārs tapa sieviete

© Sanita Malēja, 2013

Femīnais bibliotekāra stereotips ir plaši pazīstams ne tikai amerikāņu popkultūrā, bet arī Latvijā (kur priekšstati patiesi arī balstās skaitļos). Ne mazums bibliotēkzinātnes pētījumu ir balstīti pieņēmuma apstiprināšanā par dzimuma ietekmi uz informācijas pakalpojumiem, profesijas izvēli, sniegumu, atalgojumu u.c. Taču šoreiz ne par sekām, bet gan sākumu Amerikā.

Djūijs sniedz iespēju sievietēm

Melvils Djūijs tiek dēvēts par Amerikas bibliotēku pionieri, kurš “vainojams” pie straujās bibliotekāra profesijas attīstības 20. gadsimta sākumā. Lai gan vislabāk viņš ir zināms kā Djūija decimālās klasifikācijas sistēmas izstrādātājs, līdztekus jāmin viens no viņa ievērojamākajiem devumiem – iniciatīva atvērt bibliotekāru skolu tagadējā Kolumbijas Universitātē 1887. gadā. Darbu toreizējā Kolumbijas koledžā Djūijs bija uzsācis tikai dažus gadus iepriekš – laikā, kad sievietes izglītoties varēja vienīgi īpašās sieviešu koledžās (1). Viņa pirmajā izveidotajā bibliotekāru klasē pieteicās 20 cilvēki, no kuriem 17 bija sievietes. Lai gan šis devums ir atzīstams, interesanti ir iemesli, kādēļ Djūijs tik ļoti iestājās par bibliotekārēm-sievietēm. Vai viņam tiešām rūpēja sieviešu tiesības uz izglītību un darbu?

Melvils Djūijs jaunībā

Nenoliedzami viņš uzskatīja, ka sievietes ir labi piemērotas amatam, jo spēja salasāmi un glīti rakstīt, aizpildīt kartītes, viņas bija pacietīgas un spēja ilgstoši sēdēt, kā arī neradīja liekus sarežģījumus (2). Šie kalpoja par Djūija trīs galvenajiem oficiālajiem argumentiem, pamatojot nepieciešamību ielaist sievietes bibliotekāra profesijā. Taču izrādās, ka Djūijam ir bijusi palaidņa reputācija, par ko liecināja sūdzības par centieniem pieskarties un skūpstīt savas kolēģes – sievietes. Šīs viņa personības šķautnes detalizēti ir aprakstītas viņa biogrāfijā „Nevaldāmais reformators: Melvila Djūija biogrāfija” (kurā daļēji var ieskatīties Google Books). Karjeras laikā viņam ir nācies atkāpties no vairākiem augstiem amatiem, ne tikai seksuāla rakstura pārkāpumu, bet arī rasistiskās un antisemītiskās attieksmes dēļ. 1906. gadā viņš pat tika padzīts no viņa paša dibinātās Amerikas Bibliotēku asociācijas (American Library Association, ALA), kad grupiņa sieviešu bibliotekāru sūdzējās par Djūija uzmākšanos konferenču laikā (1). 1876. gadā ALA dibināja 103 cilvēki – 13 sievietes un 90 vīrieši, Djūijs to starpā. Te var minēt interesantu faktu – arī slavenais mīlētājs (un bibliotekārs) Kazanova 13 savas dzīves labākos gadus aizvadīja, strādājot pie kāda vācu izcelsmes grāfa, Bohēmijas reģionā tagadējā Čehijas teritorijā.

Grupas foto: ALA 21. gadskārtējā konference, kas notika Atlantā no 1899. gada 8. līdz 13. maijam un pulcēja vairāk nekā 200 bibliotekāru no visas Amerikas.
Vidū ar bārdu Melvils Djūijs.

Apstākļi

Pirmā sieviete Amerikas bibliotēkās uzsāka darbu 1856. gadā Bostonas Atēnu bibliotēkā. Taču ievērojams sieviešu skaita pieaugums sākās tikai ar 1883.-1885. gadu. Tas skaidrojams ar vispārējiem apstākļiem ap gadsimtu miju – Amerika nule kā bija pārdzīvojusi pilsoņu karu, kas nozīmēja vispārēju vīriešu rindu paretināšanu un sieviešu iniciatīvu strādāt dažāda rakstura darbus, arī tradicionāli vīrišķos (šajā gadījumā darbs izglītības nozarē). Sievietes ļoti labprāt sniedza palīdzīgu roku un vienlaikus uzņēmās līderpozīciju. Šis divējādais skaistules (belle) tēls bija sevišķi raksturīgs Amerikas dienvidu daļas sievietēm, kuras raksturoja kā spēcīgas, taču šarmantas un inteliģentas vīriešu partneres (jebšu rīkojās viņas nevis savas karjeras centienu dēļ, bet gan atbalstot vīriešus) (3).

Kas bija šīs sievietes?

Pārmaiņu laikā radusies izdevība ļāva sievietēm ne tikai skoloties strādāt bibliotēkā, bet arī veidot karjeru, iekļaujoties tā laika sociālajās normās. Interesants ir Džeimsa Kārmaikla pētījums par Atlantas bibliotekārēm (3). Atsaucoties uz pētījumu, tipisks 1883.-1915. gadu bibliotekāres raksturiezīmes ir aristokrātiska izcelsme, piederība akcionāru ģimenēm, skolotas mājmācībā (reti ar bibliotekāro izglītību).

Mērija Žozefīne Būta kalpoja
ALA Kara bibliotēku dienestā
no 1917. līdz 1919. gadam.
Ikdienā viņa strādāja par Austrumilionoisas Universitātes bibliotēkas direktori,
amatā pavadot 41 gadu.

Darbā bibliotekāres tika pieņemtas balstoties uz ietekmīgu cilvēku atsauksmēm, lai strādātu galvenokārt atbalstošos amatos (sekretāres, asistentes), līdz ar to viņu profesionālajai kvalifikācijai nebija būtiska loma, no kā izriet arī sieviešu nenozīmīgais devums tā laika bibliotēkzinātnes attīstībā. Tas gan netraucēja sievietēm ar laiku ieņemt vadošus amatus un pat uzkundzēties līdz vietējo biedrību vadītāju līmenim (te gan iespējams svarīgu lomu ieņēma ģimenes reputācija).

Par cik vienota strikta standarta nebija, sievietes kā biedrību vadītājas varēja stāvokli izmantot arī “personīgā labuma” gūšanai, piemēram, atvaļinājumu uz Eiropu apvienojot ar konferences apmeklējumu, saņemot pilnu atmaksu par konferences laikā veiktajiem tēriņiem vai pat gluži vienkārši tiekot palutinātām ar medicīniska rakstura kruīzu (3). Taču pat šie bonusi negarantēja sekmīgo sieviešu palikšanu amatā pēc laulībām.

20. gadsimta sākumā bibliotekāres pildīja galvenokārt sociālo darbinieču lomu. Tas izpaudās ne tik daudz praktiski, kā statusa ziņā. Viņas daudz palīdzēja darbā ar minoritāšu grupām, ieskaitot melnādainos iedzīvotājus un ebrejus. Bibliotekāres spēja paveikt brīnumus, piesaistot finansējumu gan ēku celtniecībai, gan inventāra iegādei, gan telpu iekārtošanai dažādām bibliotēkām (3). Tādu altruistisku “darbu” visnotaļ tajā laikā varēja atļauties vienīgi augstāko sabiedrības slāņu sievietes. Finansiālam atbalstam zemāko slāņu sievietes tika nodarbinātas “netīrākos” darbos fabrikās, noliktavās u.c.

ALA pastkarte ar skatu no kara hospitāļa bibliotēkas I Pasaules kara laikā, labajā pusē redzama darbiniece – bibliotekāre.

Kara bibliotekāres

ALA jau 20. gadsimta sākumā bija uzņēmusies aktīvas līdzpilsoņu organizācijas lomu. Pieņemot lēmumu par karavīru atbalstīšanu, nodrošinot lasāmvielu arī kara laukā, tika dibinātas arī pirmās kara nometņu bibliotēkas. Sievietēm tiesības strādāt šajās nometnēs veiksmīgi izdevās izcīnīt 1918. gadā. Gadu vēlāk ALA Kara bibliotēku dienestā tika nodarbinātas jau 7 bibliotekāres, neskaitot tās sievietes, kas kalpoja kara slimnīcu un militāro mācību bāzu bibliotēkās. Vēstulēs uz mājām viņas raksta, ka karā pieredzētais viņas norūdījis un sagatavojis praktiski visam (4).

Un tālāk?

Trīsdesmito gadu sākumā līdz pat 90% bibliotekāru studentu ASV bija sievietes (5). Kārnegī Bibliotēku skola Atlantā nebija saņēmusi nevienu pieteikumu no vīriešiem laika posmā no 1883. līdz pat 1930. gadam (3). Taču sabiedrībā profesija ieņēma salīdzinoši zemu sociālo statusu. Gadsimta vidū, attīstoties informācijas zinātnei, profesija kļuva tehniskāka. 30.-40. gadi nāca ar mikrofilmām, bet 50.-60. gadi – ar elektroniskajām datubāzēm; bibliotekāra tēls sabiedrībā – likumsakarīgi mainījās.

Tālākie stereotipi jau veidojās kultūras ietekmē, galvenokārt no kinofilmām – sievietes bibliotekāres bieži vien attēloja kā vecmeitas un vīriešus kā nūģus, ko papildināja profesijas attīstība. Tā nāca līdz ar augstākām prasībām pret bibliotekāra izglītības un zināšanu līmeni, kā arī atbalstošās tehnikas vajadzībām.

Izmantotie informācijas avoti

  1. McAllister, Ashley. From the Library: Outing the Father of Librarianship. Bitch Media. Jul 3, 2010. Available: here.
  2. Orenstein, Catharine. Carla Diane Hayde. Women of the Year 2003. Ms. Magazine. Viewed Jan 17, 2013. Available: here.
  3. Carmichael, J. V. Jr. Atlanta’s Female Librarians, 1883-1915. The Journal of Library History. Vol. 21, No. 2 (1986, Spring), pp. 377-399. Available: here.
  4. Nix, Larry T. Female Librarians and ALA’s Library War Service in WWI. Library History Buff Blog. Dec 11, 2012. Available: here.
  5. A Brief History of Librarians and Image. Viewed Jan 17, 2013. Available: here.

Rakstā izmantotie attēli

  1. attēla avots: Wikimedia Commons.
  2. attēla avots: Fine Arts Library Collections.
  3. un 4. attēla avots: Library History Buff Blog.

2 thoughts on “Un bibliotekārs tapa sieviete

  1. Lielisks raksts! Tas parāda arī to, ka bibliotēkas kā sociālie centri darbojušies jau agrāk. Man dikti patīk šis teikums: “spēja salasāmi un glīti rakstīt, aizpildīt kartītes, viņas bija pacietīgas un spēja ilgstoši sēdēt, kā arī neradīja liekus sarežģījumus.”🙂 Sievietes nerada serežģījumus, tiešām jauki!

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s