Posted in Grāmatniecības vēsture

5 fakti no grāmatas vēstures, par kuriem tev aizmirsa pastāstīt

© Kristina Papule, 2012

Tie, kuri kaut vai dažreiz apmeklējuši kultūras vēstures stundas skolā, laikam atceras, ka grāmata – aptuveni tāda, kādu mēs to pazīstam šodien, parādījās mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Tieši tad senajiem romiešiem bija galīgi apnicis mocīties ar nepraktiskiem pergamenta tīstokļiem, un tieši tad arī tika izgudrots kodekss: vairākas kopā sastiprinātās burtnīcas no pergamenta vai papirusa ar vākiem no koka plāksnītēm. Jau 6. gadsimtā šī grāmatas forma kļuva par visplašāk izplatīto. Tas, kas notika tālāk, arī ir visiem vairāk vai mazāk zināms: klosteru bibliotēkas, tekstu pārrakstīšana, kaligrāfija un miniatūras, papīra parādīšanās, Gūtenbergs, iespiedmašīnas un, visbeidzot, e-grāmatas.

Šāds ir grāmatniecības vēstures sākums un beigas. Taču visinteresantākais notika pa vidu, jo grāmatas ceļš līdz šodienai bija daudz aizraujošāks, nekā daudziem šķiet. Katram sīkumam, bez kā nevar iztēloties mūsdienu grāmatu, – no iesējuma līdz lappušu numuriem – ir savs stāsts.

Sāksim ar pilnīgi ne acīmredzamo.

1. Atstarpes. Tam ir grūti noticēt, bet tas ir gandrīz mūsdienu izgudrojums. Gan sengrieķu, gan romiešu, gan daudzām citām senām kultūrām bija raksturīga rakstība bezatstarpēmstarpvārdiem. Iemesls bija ļoti vienkāršs: tajos laikos cilvēki pārsvarā lasīja tekstus skaļi, tādēļ uztvert vārdus bija daudz vieglāk. Pateicoties īru mūkiem, kuri nodarbojās ar grāmatu pārrakstīšanu, 7. gadsimtā parādījās tradīcija izmantot atstarpes. Viņu dzimtā valoda bija īru, bet reliģiskie teksti tika rakstīti latīņu valodā. Šī iemesla dēļ tos bija grūti lasīt skaļi, un, lai kaut vai nedaudz atvieglotu šādu tekstu “atšifrēšanu” un pārrakstīšanu, tika izgudrotas atstarpes starp vārdiem (4).

Lappuse no 4. gs. manuskripta “Codex Vaticanus” – labs piemērs tam, ka var iztikt bez atstarpēm

2. Titullapa. Ideja uzrakstīt grāmatas nosaukumu, autoru, izdošanas vietu, izdevniecību un gadu (vai vismaz vienu no tiem) vienā lappusē šķiet ļoti vienkārša, vai ne? Taču pirmoreiz tā tika realizēta tikai 1463. gadā – gandrīz pusotru tūkstošgadi pēc grāmatas izgudrošanas. Šīs novitātes autors bija Gūtenberga māceklis Pēters Šefers (Peter Schöffer). Par pirmo izdevumu, kurā nosaukums tika uzdrukāts uz atsevišķas lapas, ir kļuvusi pāvesta Pija II Bulla Cruciata Contra Turcos “Ezechielis prophetae” (1).

Iespējams, pirmā titullapa grāmatniecības vēsturē

3. Lappušu numuri ir vēl viena “ekstra”, kura grāmatizdevēju vidū nebūt nelikās obligāta līdz pat 16. gadsimta pirmajai pusei (2). Pirms tam (un kādu laiku arī paralēli) šo funkciju pildīja lappuses apakšpusē uzrakstītais vai uzdrukātais vārds, kurš dublēja pirmo vārdu nākamajā lappusē. Tas palīdzēja grāmatsējējam sakārtot topošās grāmatas lapas pareizajā secībā.

Šekspīra “Hamleta” 1623. gada izdevums. Augšējā kreisajā stūrī var ieraudzīt lappuses numuru, bet apakšējā labajā – vārdu, ar kuru sākas nākamā lappuse.

4. Iesējums un muguriņa. Grāmatizdošanas ēras sākumā izdevuma iesējuma izgatavošana neietilpa tipogrāfijas darbinieku pienākumos. Pircējam pašam bija jāiet pie grāmatsējēja un jāpasūta vāki iegādātajai grāmatai. Nav grūti nojaust, ka gala rezultāts bija atkarīgs no pasūtītāja estētiskās gaumes un finansiālajām iespējām, tāpēc vienas un tās pašas grāmatas īpašniekiem eksemplāri varēja izskatīties visai atšķirīgi.

Un vēl – pašlaik to ir grūti iedomāties, taču grāmatas uz plauktiem tika izvietotas ar muguriņu pret sienu un ar lappusēm pret istabu. Tikai 16. gadsimtā kādam ienāca prātā, ka grāmatas muguriņu var izmantot, lai uzrakstītu darba autoru un nosaukumu, un grāmatas sāka likt “otrādi” (5).

Seno grāmatu muguriņas

5. Un, visbeidzot, apvāki ir labs piemērs tam, cik krasi grāmatas noformējuma daļas funkcija var mainīties laika gaitā. Pirmoreiz tie parādījās 19. gadsimtā vidū, un to vienīgais uzdevums bija pasargāt grāmatu no bojājumiem un netīrumiem transportēšanas laikā (starp citu, par to liecina arī šo vāku nosaukums angļu valodā – “dust jacket”, tiešā tulkojumā “putekļu jaka”) (3). Taču vēlāk tos sāka izmantot arī citiem mērķiem – piemēram, lai sniegtu lasītājam galveno informāciju par darbu un tā autoru, izdevniecības aktuāliem piedāvājumiem, kā arī padarītu izdevumu krāšņāku, oriģinālāku un vizuāli pievilcīgāku.

Grāmatas Eric’s Good News 1896. gada
izdevuma apvāki

Izmantotie informācijas avoti

  1. Böker, Uwe. Commercialisation and the Renaissance title-page [tiešsaiste]. [B.v.] : IASL Online, 2004. Pieejams: šeit.
  2. Fritzpatrick, John. The Rise and Fall of Page Numbers [tiešsaiste]. [B.v.] : Blogspot, 2011. Pieejams: šeit.
  3. The History of the Dust Jacket [tiešsaiste]. London : Victoria and Albert Museum, 2012. Pieejams: šeit.
  4. Ёжиков, Алексей. Все (или почти все) о пробеле [tiešsaiste]. Москва : Тематические медиа, 2008. Pieejams: šeit.
  5. Лебедев, Артемий. Книжные корешки [tiešsaiste]. Москва : Студия Артемия Лебедева, 2005. Pieejams: šeit.

Rakstā izmantotie attēli

  1. attēls no Deviantart lietotāja thebestfeeling / CC licence BY-NC-ND.
  2. attēls no Michael D. Marlowe tīmekļa vietnes Bible Researcher.
  3. attēls no Manuscriptorium digitālās bibliotēkas.
  4. attēls no studiju kursa Communication History materiāliem.
  5. attēls no Flickr lietotāja traceyp3031 / CC licence BY.
  6. attēls no Rulon-Miller Books.

4 thoughts on “5 fakti no grāmatas vēstures, par kuriem tev aizmirsa pastāstīt

  1. Paldies par interesanto informāciju, to patiešām skolā nemācija, bet ļoti interesanti piemēri no grāmatu vēstures :))

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s