Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne,Jaunie speciālisti pasaulē

Intervija ar Jorkas Universitātes Bibliotēkas bibliotekāru Nedu Poteru

© Sanita Malēja, 2012

Neds Poters (Ned Potter) ir Jorkas Universitātes Bibliotēkas bibliotekārs. Lielu uzmanību viņš izpelnījies globālajā tīmeklī zem segvārda thewikiman (tviterī sastopams kā theREALwikiman). Aprīļa beigās Neds ar valsts aģentūras “Kultūras informācijas sistēmas” atbalstu viesojās Latvijā, kur sniedza vairākas prezentācijas medijiem un informācijas pārvaldības studentiem. Viesošanās nobeigumā Neds labprāt piekrita sarunai par jaunajiem speciālistiem, īstenotajiem projektiem un bibliotēkām.

Neds Poters viesojas Latvijas Universitātes
Sociālo zinātņu fakultātē, foto B. Holma

S.M. Vairākas dienas esi pavadījis Latvijas bibliotēku vidē. Kādi ir tavi iespaidi?

N.P. Pirmkārt, tas ir projekts “Trešais tēva dēls”, pateicoties kuram esmu šeit. Un šķiet, ka tas dara visu to, par ko Lielbritānijā un ASV mēs tikai runājam. It kā jūs būtu pārlēkuši pāri nebeidzamajām sarunām un pievērsušies darbiem. Tas vien, ka man šeit bija iespēja sarunāties ar medijiem, ir apbrīnojami! Jo Lielbritānijā mums nav mehānisma, ar kura palīdzību mēs visus varētu pulcēt kopā vienlaikus. Tas, lūk, ir fantastiski!

Pēdējie pieci projekta gadi, ieviešot datorus, apmācot bibliotekārus, visur nodrošinot bezvadu internetu, ir iespaidīgi! Šķiet, ka nelielā laika posmā jūs esat paveikuši daudz vērā ņemama – tie ir lieliski pakalpojumi. Kamēr ASV un Lielbritānijā mums ir līdzīgas problēmas, mums ir arī līdzīgi veiksmes stāsti. Šeit tas ir pavisam kas cits, citi risināmie jautājumi.

S.M. Ko no tā varētu mācīties Lielbritānijā?

N.P. Mūsu problēma ir tajā, ka mēs kā bibliotekāri pavadām ļoti daudz laika pārrunājot jautājumus ar cilvēkiem, kuri neko mainīt nevar. Viņi vai nu nav pietiekami augstā amatā, vai vienkārši nav atbilstoša veida, kā to izdarīt. Es labprāt teiktu, ka mums nepieciešami tādi paši mediju semināri kā Latvijā, taču man diemžēl nav nepieciešamās autoritātes, lai to noorganizētu.

Arī universitāte bija interesanta. Jums ir sistēma, kurā, pat iegūstot bakalaura grādu, galu galā var nolemt nestrādāt bibliotēkā. Lielbritānijā, savukārt, studenti iegūst maģistra grādu un tas ir tik dārgs, ka mēs nekad neiedomātos nekļūt par bibliotekāriem! Savādāk tā būtu pilnīga naudas izšķiešana. Mums ir grūti dabūt studentus studēt, taču, kad viņi absolvē, viņi pie tā arī paliek.

Manuprāt, tas ir piemērs tam, kā, paskatoties uz visu bibliotēku sistēmu no malas, to var mainīt kopumā kā tādu. Un, manuprāt, Lielbritānijā tas nenotiks, es to nevarētu iedomāties.

S.M. Tu sevi sauc par “tīkla bibliotekāru”. Ko tas nozīmē?

N.P. Jā, tā ir! Es to iekļāvu prezentācijā kā uzskatāmu piemēru tam, cik daudz varas un noderīgā ir esot savienotam ar citiem bibliotekāriem. Pateicoties sociālajiem medijiem, ir ļoti viegli sazināties ar cilvēkiem no visas pasaules. Tas ir burtiski tieši tāpat kā atrasties vienā lielā neredzamā telpā ar tūkstošiem savas nozares speciālistu. Es katru dienu darba vajadzībām tviterī uzdodu jautājumus. Tas ir mans bibliotekāru tīkls. Viņiem ir savi uzskati, viedokļi un pieredze, ar kuru dalīties. Tas nozīmē, ka jebkurai situācijai esmu nedaudz labāk sagatavots, vairāk nobriedis un zinošāks. Kā bibliotekāram, man tas dod iespēju labāk palīdzēt cilvēkiem. Tas ir tas labākais, esot bibliotekāram 2012. gadā, salīdzinot ar 2000. gadu, kur šādu tīklu izveidot bija daudz, daudz grūtāk.

S.M. Vai tas nozīmē, ka kā bibliotekārs tu vairāk strādā tiešsaistē, nekā bibliotēkas ēkā fiziski?

N.P. Nē, tā es neteiktu darba ziņā. Taču profesionālajā attīstībā lielāko daļu iegūstu ārpus bibliotēkas tīmeklī. Tās zināšanas tad cenšos pielietot iekšēji ar studentiem, kolēģiem un akadēmisko personālu. Tuvākajā nākotnē mums joprojām vajadzēs bibliotēkas, lai gan tās būs tādas individuāli pielāgotas vietas. Taču es nevaru iedomāties nākotni bez bibliotekāriem. Lai arī kā viņus sauktu un kas notiktu, jaunie speciālisti noteikti izdzīvos.

S.M. Vai tu esi jaunais speciālists?

N.P. Šķiet, ka tīri tehniski vairs nē, taču, ja ņemam vērā Lielbritānijā CILIP jauno speciālistu grupas pieņemto ietvaru, kas ir pieci gadi pēc pievienošanās profesijai vai kvalifikācijas iegūšanas, tad… Savu maģistra grādu ieguvu 2009. gadā, bet bibliotēkās sāku strādāt 2006. gadā. Par cik kvalificējos mazāk kā pirms pieciem gadiem, tad jā, joprojām esmu jaunais speciālists.

S.M. Un kā jaunais speciālists, tu daudz dari, lai atbalstītu citus jaunos speciālistus…

N.P. Jā, jo viņi ir tie interesantākie cilvēki. Viņi ir tie, kuriem ir visvairāk ko teikt un kuru balsis nav dzirdētas līdz šim. Un viņi ir tie, kas domā tāpat kā es un grib mainīt un no jauna veidot tās pašas lietas, ko es. Vienā vārdā, viņi ir interesantākā un aktīvākā grupa. Taču tajā pašā laikā es negribu būt ļauns pret pārējiem. Sāk veidoties arvien plašāks dialogs starp jaunajiem un … es negribu lietot terminu “vecs”, jo ne vienmēr viņi ir veci… [ilgi domā]

S.M. Pieredzējušiem?

N.P. Jā, pieredzējušiem! Domāju, ka sākotnēji starp abām grupām ir diezgan daudz aizdomu. Tieši vēlme iesaistīt abu grupu pārstāvjus LISNPN, motivē šī tīkla darbību. Tā ir iespēja veidot dialogu un mācīties vienam no otra, nevienam nejūtoties apdraudētam. Man ļoti patīk jaunie speciālisti un man ļoti patīk arī visi citi speciālisti. Taču vislabāk man viņi patīk kā grupa, kas sanāk kopā un diskutē.

S.M. Kas ir LISNPN?

N.P. Tīkls bibliotēku un informācijas speciālistiem. Tas aizsākās kā tiešsaistes tīkls un tagad izaudzis līdz 1500 biedriem no 40 pasaules valstīm. Tiek nodrošināts diskusiju forums, raksti par jaunajiem speciālistiem aktuāliem jautājumiem, lejupielādējami ceļveži par to, kā, piemēram, lietot tviteri. Tāpat tur ir anonīmas recenzijas par bibliotēku programmām universitātēs, lai zinātu, kuras ir labākās. Tagad tiek organizētas arī klātienes tikšanās, kuras var iniciēt jebkurš biedrs. Tā var neformālā atmosfērā tikties ar cilvēkiem, kuri ir nedaudz līdzīgi tev pašam, kas ir ļoti patīkami.

S.M. Kāpēc jaunajiem speciālistiem atbalsts ir tik svarīgs?

N.P. Tāpēc, ka, strādājot parastu darbu bibliotēkā, nākas sastapties ar dažādiem cilvēkiem, kas ir interesanti. Bet visdrīzāk, ka no šiem cilvēkiem nebūs tik daudzi, kas domās tāpat kā tu. Un tas ir tikai normāli – kuram gan gribētos visu laiku dzirdēt tos pašus uzskatus atkal un atkal? Taču tajā pašā laikā, satikt līdzīgi domājošos ir ļoti svarīgi. Tas ļauj saprast, ka bibliotekārs nav tikai amats, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka, interesantāka un dinamiskāka. Un tas liek domāt par savu karjeru un profesiju kā tādu, iesaistīties, nevis vienmuļi strādāt savu darbu no deviņiem līdz pieciem. Tam nav jāvelta sava dzīve vai liels laika daudzums. Vienkārši ir patīkami būt par daļu no kaut kā lielāka kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses. Kad es pirmo reizi biju uz jauno speciālistu konferenci 2009. gadā, es stāvēju telpas vidū un domāju – vai tiešām šajā telpā ir 250 cilvēku un viņi visi ir nedaudz līdzīgi man? Tajā pašā laikā manā darba vietā strādā 250 cilvēku un tikai 3 no viņiem ir līdzīgi man!

S.M. Tu daudz mini par to, kā jaunais var atbalstīt jauno. Taču ko pieredzējušie speciālisti var darīt, lai sekmētu jaunos?

N.P. Domāju, ka pieredzējušie jau ļauj jaunajiem speciālistiem paust viedokli, kas ir labi. Taču jāļauj ir arī apzināties sava darba svarīgumu; jānovērtē viņu vēlmes un centienus, nevis jānoraksta kā nenobriedušu, nezinošu neprofesionāļu runas. Jāiedrošina un jāvēlas strādāt ar viņiem un apmainīties idejām. Jaunajiem ir vajadzīgi pieredzējušie speciālisti, mums nav atbildes uz visiem jautājumiem. Mums ir idejas un mums vajag profesionāļus kā atbalstu, lai viņi šī idejas kā starpnieki ievadītu diskusijās un norādītu, kad jāpieklust.

S.M. Kā atšķiras formālie un neformālie atbalsta tīkli?

N.P. Pirmajā brīdī šķiet, ka ar dalības maksu. Lai iesaistītos LISNPN nav jāmaksā un nav jābūt piesaistītam kādai konkrētai organizācijai. Ideja ir iegūt maksimāli daudz vienam no otra. Neformāls tīkls nozīmē iespēju būt daļai no kaut kā, kur nepieciešama tikai ierašanās. Taču katrai formālai organizācijai ir savi principi un tās piedāvā neskaitāmas brīnišķīgas iespējas.

S.M. Vai tu esi kādas profesionālās organizācijas biedrs?

N.P. Jā, esmu CILIP un Speciālo Bibliotēku asociācijas biedrs, un no katras iegūstu ļoti, ļoti daudz. Tās man sniedz iespēju darīt to, ko nevaru darīt savā ikdienas darbā. Taču, nedarot šīs konkrētās lietas, es nemaz nebūtu spējīgs iegūt savu tagadējo darbu, jo man nebūtu vajadzīgo iemaņu. Jo katrs darba devējs vēlas kādu, kurš jau prot visu, neriskējot ar iesācējiem. Lai iegūtu kaut vai iespēju ierasties uz darba interviju, ir jābūt praktiskai pieredzei, par ko runāt. Un biedrības ir ideālā vieta, kur organizēt pasākumus, rakstīt publikācijas, iemācīties finanšu pārvaldību. Ir daudz dažādu amatu, kas ļauj iegūt pašpārliecinātību un iespēju iegūt tieši to darbu, kuru kārojas. Tieši tāpēc man biedrības patīk!

S.M. Kā tu kļuvi par bibliotekāru?

N.P. Es kļuvu par bibliotekāru kļūdas pēc, gluži kā daudzi citi. Es nezināju, ko es vēlos darīt, un ātrumā pieņēmu pirmo pilna laika darba piedāvājumu. Un amats izrādījās daudz, daudz interesantāks, nekā es biju domājis. Es sāku strādāt akadēmiskajā bibliotēkā lietotāju apkalpošanā un aptuveni desmit mēnešu laikā ieguvu darbu kādā digitalizēšanas projektā. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka šī būs mana karjeras izvēle un uzsāku studijas nepilna laika neklātienes maģistra studiju programmā.

S.M. Runājot par karjera attīstību, tu esi aizsācējs vēl kādam ļoti interesantam projektam Library Routes. Vai vari pastāstīt par to?

N.P. Ak, jā, Library Routes! Es nezinu, vai tas tieši tā tulkojams latviešu valodā, taču “routes” ir homonīms vārdam “roots”. Pirmais ir ceļš, bet otrais – sakne kokam. Pat ja kāds ir vēlējies kļūt par bibliotekāru jau no bērnības, viņš to nevar. Jo patiesībā ir tā, ka bibliotekāra profesija tāda, kā tā ir tagad, nemaz neeksistēja brīdī, kad bijām mazi. Tāpēc sanāk, ka mēs visi esam nejauši “iekrituši” te. Projekts ir veids, kā noskaidrot, kā cilvēki ir kļuvuši par bibliotekāriem un kāds ir viņu attīstības ceļš profesijā. Tas ļauj arī apkopot visu to, ko mēs darām, jo neviens jau nezina, ar ko bibliotekārs patiesībā nodarbojas. Projekts ir vikijs, kas apkopo aptuveni 150 cilvēku bibliotēku stāstus.

S.M. Un kā attīstīsies tavs nākotnes stāsts?

N.P. Amats, kurā pašlaik esmu, ir tieši tas, ko esmu vēlējies darīt visu savu bibliotēkas karjeras laiku. Man ļoti patīk mans tagadējais akadēmisko sakaru bibliotekāra darbs. Un esmu to nupat ieguvis, tāpēc uz doto brīdi man nav ne ambīciju, ne plānu. Taču esmu pārliecināts, ka tas ar laiku mainīsies, jo ir jāizmēģina jaunas lietas un jāpiekrīt jauniem izaicinājumiem. Agrāk es plānoju divus amatus uz priekšu, tad vienu amatu uz priekšu. Tagad es izbaudu sasniegto. Savā ziņā tas nav labi! Jaunie speciālisti, nedariet tā, tā nav pareizi! Es sevi attaisnoju ar to, ka esmu ļoti laimīgs tur, kur es esmu pagaidām.

S.M. Un tava plašā bibliotēku dzīve ārpus bibliotēkas?

N.P. O, jā! Tā pastāvīgi mainās. Esmu tikko uzrakstījis grāmatu, regulāri uzstājos konferencēs, vadu apmācības un seminārus par sociālajiem medijiem. Tieši šīs mainīgās lietas ļauj saglabāt interesi, un, kamēr tas neaizņem pārāk daudz laika, esmu gatavs to turpināt darīt.

S.M. Par ko ir tevis uzrakstītā grāmata un kā tu līdz tai nonāci?

N.P. Grāmatas nosaukums ir “Bibliotēku mārketinga rīkkopa” un tā iznāks jūlijā. Izdevniecība Facet publishing mani uzrunāja, sakot, ka plāno izdot grāmatu par mārketingu speciālajām, publiskajām, akadēmiskajām bibliotēkām un arhīviem. Viņu ideja bija par ārkārtīgi praktisku tekstu, jo lielākā daļa šobrīd pieejamo grāmatu aptver pārsvarā mārketinga teoriju. Tātad lai nav tā, ka izlasot, cilvēks paliek domādams – ko tagad iesākt? Un tā arī es izdarīju. Godīgi sakot, tā bija elle un es nekad savā mūžā nerakstīšu vairs nevienu grāmatu [smaida]. Taču tas ir izdarīts un satur 27 gadījuma izpētes par lieliskiem cilvēkiem un organizācijām. Tie ir šie lieliskie, fantastiskie cilvēki, labākie no labākajiem, kas pastāsta par to, kā viņi strādā savā bibliotēkā un to labāko ļauj aizņemties sevi. Es ļoti ceru, ka tas būs noderīgi jebkuram. Mēs visi esam mārketinga speciālisti, pat ja mūsu amata nosaukumā šī vārda nav.

S.M. Runājot par mārketingu – vai tev ir kāds padoms Latvijas bibliotekāriem?

N.P. Tas ir viens no padomiem, ko bieži var dzirdēt no mārketinga speciālistiem bibliotekāru konferencēs. Un katru reizi, kad viņi to pasaka, visa auditorija noelšas – “jāāā…”. Jo tas ir tik vienkāršs, ka to var darīt uzreiz un bez priekšzināšanām. Tas ir – “reklamējiet ieguvumus, nevis produktus”! Tas ir tikpat vienkārši un viegli, cik nesaprotami, kāpēc bibliotēkas no tā spītīgi izvairās. Mums patīk runāt par procesiem un par to, ko esam paveikuši, taču ne tādā valodā, lai lietotāji mūs saprastu. Klasiskais piemērs ir par datubāzēm: mums patīk reklamēt, ka “abonējam 50 datubāzes”. Abonēt datubāzes ir labi, taču tas ir produkts. Ieguvums ir piekļuve informācijai, kuru Google nevar atrast. Tas ir tieši tas, kam datubāzes ir domātas un iemesls tam, kāpēc izmaksā tik dārgi. Mums nav jāstāda lietotājam priekšā uzdevums izdomāt, ko datubāzes dara. Tā vietā jāizmanto izdevība pateikt tieši to, kā tas ir realitātē – ka bibliotēka, abonējot datubāzes, atvieglos viņa dzīvi. Tas ir tik vienkārši un neizmaksā papildus ne finansiāli, ne darba ieguldījuma ziņā.

5 thoughts on “Intervija ar Jorkas Universitātes Bibliotēkas bibliotekāru Nedu Poteru

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s