Posted in Autortiesības,Izglītība

Akadēmiskais godīgums un izpratne par to

© Aija Upleja, 2012 | speciāli LBB JSS

Līdz šim Latvijā nav izstrādāta plaģiātisma definīcija, un runas par akadēmisko godīgumu, labākajā gadījumā, notikušas augstskolu akadēmiskā personāla un studējošo pašpārvalžu līmeni. Tad kā veidot parastā studenta izpratni un vēlmi būt akadēmiski godīgam? Latvijas Universitāte (LU) šo jautājumu nolēmusi risināt ar noteikumiem par akadēmisko godīgumu.

Apziņa par intelektuālā īpašuma zagšanu bērniem jāaudzina jau no
pirmās skolas dienas

Jau vairāk kā gadu LU Senāts un tā izveidotā darba grupa strādā pie akadēmiskā godīguma un plaģiātisma definēšanas, pārkāpumu diferencēšanas un soda mēra noteikšanas. Ar dokumenta veidošanu jau no paša sākuma nav klājies viegli, jo katram iesaistītajam bija savs atgadījums, piemērs un sāpe saistībā ar plaģiātismiem, špikošanu utt. Bija grūti padarīt dokumentu tādu, lai tajā tiktu atrunāti visi gadījumi un kāda krāpšanās nepaliktu ārpus. Tomēr tika secināts, ka visu aptvert nav iespējams un darbs pie tālākas akadēmiskā godīguma politikas jāturpina.

Problēmas vienoties. Pārkāpums un soda mērs

“Akadēmiskais godīgums ir uzvedība, kas ietver objektivitāti, atbildību, savstarpēju cieņu un uzticēšanos, izslēdz maldināšanu un krāpšanos un veicina Latvijas izglītības un zinātnes kvalitāti un prestižu,” tā dokumenta sākumā definēts akadēmiskais godīgums. Turpinājumā tiek izdalīti pārkāpumi un godīgums studējošo un akadēmiskā personāla rīcībā. Jāatzīst, ka vairāk uzmanības tiek pievērsts studentiem.

Tie, kam citu krāpšanās “līdz brošai”, sludina, ka arī par minimālajām plaģiātisma pazīmēm jāanulē darbs un vēl par nākamo pārstrādāto jāsamazina atzīme. Pielaidīgākie aicina samazināt tikai vērtējumu vai sliktākajā gadījumā pārrakstīt darbu. Kompromiss – ļaut pasniedzējam izlemt. Tomēr tas nozīmē, ka pasniedzējam joprojām ir lielas interpretācijas iespējas, kas daļai ir nepatīkami, jo pēc tam students centīsies pasniedzēju iežēlināt, pierunāt utt. Vai arī kļūst par iespēju pasniedzējam “atriebties” sliktajiem studentiem.

Špikošanas un norakstīšanas gadījumā problēmas sagādā pierādīšana vai students tiešām šmaucas – vai to var konstatēt, labojot divus vienādus darbus vai tikai fiziski pieķerot ar lapiņu zem svārkiem, uz rokas pulksteņa, telefonā, krūšturī, aiz biksēm utt. Studenti ir radoši. Un ja nu kāds “nozieguma brīdī” špikeri apēd?! Pasniedzējs atkal ir bezspēcīgs, tāpat kā students, kurš nevar pierādīt savu labo nodomu, paceļot blakus sēdētāja penāli. Šie ir tie jautājumi, ko nevar atrunāt normatīvajā aktā konkrēti un tā, lai to nevar interpretēt tā, kā sanāk izdevīgāk. LU dokuments paredz, ka pasniedzējam ir iespēja darbu labošanas laikā konstatēt pārkāpumus, bet studentam ir tiesības sniegt paskaidrojumu.

Nākamais sarežģītais jautājums – kā mērīt plaģiātismu un noteikt minimālo robežu? Vai jāskaita secīgie vārdi, jāmēra rindkopas, rakstu zīmes, jārēķina procenti no darba apjoma un, ja tā, tad kādam jābūt procentam? Katram no šiem rādītājiem, kā plaģiātisma mērītājiem minimālās pārkāpuma robežas konstatēšanai, ir virkne pretargumentu, kas padara tos viegli “apejamus”. Ja par mērvienību izvēlamies teikumu skaitu, tad jautājums – cik garu teikumu var izveidot darba autors plaģiējot? Tas pats arī par rindkopām. Ja tiek skaitīti vienādie vārdi pēc kārtas, tad apzināta akadēmiskā godīguma pārkāpšanai var izmantot sinonīmus. Labākais variants sākotnēji šķiet procentu aprēķināšana no darba kopējā rakstu zīmju skaita. Tomēr arī šāda procentu noteikšana ir apgrūtināta, jo 5% kursa darbā vai referātā ir labs kritērijs, bet bakalaura darbā 5% ir vairākas lapas un tā nevar būt plaģiātisma minimālā robeža.

LU izvēlējās palikt pie procentiem un pieņemtā plaģiātisma definīcija ir “cita autora publicētu vai nepublicētu darbu (t.sk. vārdu, izteikumu u.c.) izmantošana, nenorādot precīzu atsauci uz attiecīgo autoru un/vai darbu”. Atsevišķi izdalīts pašplaģiātisms, kurš tiek skaidrots kā “sava darba vai darba fragmenta vairākkārtēja izmantošana, uzdodot to par oriģinālu darbu”.

Pasniedzējs vs. students

Ja runājam par studentu akadēmiskā godīguma pārkāpumiem, tad ir vienkārši saprast pasniedzēju bažas un prieku, ka tiek veidots normatīvais akts, pēc kura vadīties atklājot pārkāpumus. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka akadēmiskais godīgums un tā pārkāpumi notiek arī akadēmiskā personāla vidū (kā šajā situācijā). Ja studentus –  krāpniekus konstatē akadēmiskais personāls vai datora programmas, tad pasniedzēju šmaukšanos parasti piefiksē tie, pret kuriem nodarīti noziegumi – oriģinālu autori. Par akadēmiskā godīguma pārkāpumu pasniedzēju vidū LU noteikumos iekļauj arī konsultāciju nesniegšana studentiem, vadot pētnieciskos, promocijas vai gala darbus, atbildes termiņu neievērošana, interešu konfliktu pieļaušana, darba vērtēšana pēc apjoma un noformējuma, par galveno kritēriju neizvirzot saturu, oriģinālu pārbaudījumu nesagatavošana, dāvanu pieņemšana u.c.

Apziņa un izpratne par plaģiātismu

Tiešam pastāv iespēja, ka students, kurš tikko atnācis no vidusskolas nav ar pareizo “sajūtu”, ko nozīmē cita autora intelektuālā īpašuma zagšana. Šāda apziņa bērniem jāaudzina jau no pirmās skolas dienas un tad, sagaidot jaunos reflektantus, varēsim no tiem sagaidīt izpratni par to, ka plaģiātisms, špikošana un norakstīšana ir zagšana. Špikošana ir negodīga rīcība ne tikai pret pasniedzēju, bet arī pret saviem kolēģiem, kas apguvuši mācību vielu un darbus raksta bez neatļautiem palīglīdzekļiem.

Plaģiātisma definīcija un akadēmiskā godīguma aktualizēšana lielākajā Latvijas augstskolā ir patīkams pieteikums sabiedrības izpratnes veicināšanā. Darbs būs jāturpina ne tikai domājot par soda mēriem, bet arī skaidrojot šos jautājumus. Lai tas notiktu veiksmīgi, jāiesaistās visam augstskolas personālam un īpaši Studentu padomei.

Nozīmīgs pavērsiens valstiskā līmenī ir arī augstskolu vienotas noslēguma darbu datu bāzes veidošana. Šo ideju atbalstījušas vairākas augstskolas – Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte, Vidzemes Augstskola, Ekonomikas un kultūras augstskolas, Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola, Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Liepājas Universitāte. Ideja ir apsveicama, un interesanti būs vērot, kuras augstākās izglītības iestādes pievienosies, bet kuras turpinās pa savam. Sīkāk par to šeit.

Turklāt var rasties arī kuriozi gadījumi, kas norāda, cik zemā līmenī strādā atsevišķu studentu domāšana/nedomāšana, kā šajā gadījumā.

P.S. Kur iegādāties augstāko izglītību?

Par autoru

Aija ir LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes 3. kursa studente, LU senatore, LU Studentu padomes un Latvijas Studentu apvienības aktīviste. Iesaistījusies dažādu līmeņu noteikumu izstrādē par akadēmisko godīgumu veidošanā (LU SP un Senātā), kā arī izskatījusi tos pārkāpuma gadījumus, kas nonākuši LU Akadēmiskās ētikas komisijai.


Rakstā izmantotais attēls

Muray, Nickolas. Pictorial Review [tiešsaiste]. Flickr, 2008. gada 20. decembris [skatīts 2012. gada 25. aprīlī]. Fotogrāfija radīta ap 1936. gadu. Fotogrāfija pieejama George Eastman House kolekcijā. Pieejams: šeit.

Autors:

LBB Jauno speciālistu sekcijas viesautors

2 thoughts on “Akadēmiskais godīgums un izpratne par to

  1. Studenti nudien bieži cenšas atrast vieglākos veidus, kā nokārtot priekšmetus un ne visi šie veidi ir godīgi. Tomēr daudz skumjāk ir, kad pasniedzēji nepiemin nevienu autoru, kurš ir izmantots lekciju materiāla sastādīšanā. Studējot Anglijā man patika, ja katram lekciju slaidam klāt bija norāde uz autoru. Tas ne vien parāda pasniedzēja attieksmi, bet arī nodrošina vieglāku informācijas meklēšanu turpmākajā studiju procesā.

    1. Pieņemu, ka pasniedzēji savu lekciju materiālu sastādīšanā ir izmantojuši katram lekciju kursam piedāvāto avotu sarakstu, kurš tiek ieteikts studentiem lasīšanai.Taču, jā, lekciju slaidos būtu jādod atsauces uz konkrētiem avotiem, lai, ja studentam rodas interese vai arī ja viņš grib precizēt vienu vai otru jautājumu, studentam ir iespēja paskatīties. Protams slaidi, kas sastāv tikai un vienīgi no citējumiem neliecina par labu stilu. Rodas jautājums, vai pats pasniedzējs pārzina savu lekciju vielu. Starp citu, man nāk prātā pat vairāki LU SZF Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas pasniedzēji, kuri savos slaidos pie konkrētiem slaidiem norāda izmantotos avotus, piemēram, minot teorijas, likumus, pētījumus.

      Visu cieņu tiem pasniedzējiem, kuri uzķer plaģiātismu un nekvalitatīvi izstrādātus studiju darbus un liek tos pārstrādāt.

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s