Posted in Bibliotēkzinātne un informācijas zinātne

Publisko bibliotēku funkciju attīstība un maiņa

© Ilze Rozentāle, 2011

Indiešu bibliotēkzinātnieks Š. Ranganatana (Shiyali Ramamrita Ranganathan) 20. gadsimta 30. gados formulēja piecus bibliotēkzinātnes likumus, kas joprojām ir aktuāli arī mūsdienās:

a) grāmatas ir domātas lasīšanai,
b) katrai grāmatai savu lasītāju,
c) katram lasītājam savu grāmatu,
d) taupi lasītāja laiku,
e) bibliotēka ir augošs organisms.

Ranganatana
Š. Ranganatana (1892–1972)

Bibliotekārs M. Gormans (Michael Gorman) 67 gadus vēlāk ieteica modernizēt Š. Ranganatana likumus, kas radīja apvērsumu bibliotēkzinātnē un bibliotekārajā apkalpošanā, iezīmējot jauno paradigmu – interaktivitāti kā bibliotēkas darbības pamatu, vienvirziena modeļa vietā (bibliotēkas apmeklētājs kā “lūdzējs”, bibliotēka kā pasīvs, informāciju krājošs organisms) piedāvājot aktīvas sadarbības stratēģiju, kas atbilst mūsdienu informācijas patērētāja prasībām (nodrošināt efektivitāti un ilgtspējību) (Gerkena, 2007, 13.lpp., Mūžizglītības aktuālās …, 2008, 149. lpp.). Attiecīgi M. Gormana pieci likumi:

a) bibliotēkas kalpo cilvēcei,
b) cieni visas formas, ar kurām zināšanas izplatās,
c) izmanto tehnoloģijas ar prātu, gudri, lai uzlabotu pakalpojumus,
d) aizsargā brīvu pieeju zināšanām,
e) pagodini pagātni un radi nākotni.

Kr. Valdemārs (1825-1891) vairākos rakstos jau 19. gadsimta vidū norādīja uz bibliotēku nozīmīgumu sabiedrības izglītībā – bibliotēka kā vieta, kur iegūt bezmaksas informāciju, izmantojot jaunākās grāmatas un laikrakstus, viņš arī atvēra pirmo bibliotēku Ēdolē 1848. gadā (Žukovs, 1999, 229. lpp.). Pirmās publiskās bibliotēkas 19. gadsimta vidū Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā ieviesa ar mērķi ievadīt iedzīvotājus izglītībā, kultūrā un tikumiskā uzvedībā (International Encyclopedia …, 2003, Cirvele, 2008, 10. lp.).

Latvijā, kā norādīts Bibliotēku likumā (1998), bibliotēka vispirms ir “izglītojoša, informatīva un kultūras institūcija”, kuras primārā pamatfunkcija ir kultūras mantojuma (iespieddarbu, elektronisko izdevumu, rokrakstu un citu dokumentu, tai skaitā arī elektronisko) uzkrāšana, sistematizēšana, kataloģizēšana, bibliografēšana un saglabāšana, līdz ar pamatresursu ieguvi un apstrādi bibliotēka realizē otru, vienlīdz nozīmīgu pamatfunkciju – “.. krājumā esošās informācijas publiskas pieejamības un izmantošanas” (Bibliotēku likums, 1998) nodrošināšanu un bibliotekāro pakalpojumu sniegšanu, kas ir aktīvs process, ko bibliotēkas veic gan ar moderniem (izmantojot jaunās tehnoloģiskās iespējas), gan ar tradicionāliem līdzekļiem izplatot informāciju un zināšanas sabiedrībā (Sporāne, 2002). Bibliotekārās apkalpošanas jautājumu plašāku pētījumu autore V. Gerkena uzsver bibliotēku tiešo uzdevumu radīt brīvu pieeju ikvienam iedzīvotājam viņa interesēm un informacionālajām vajadzībām atbilstošai informācijai un literatūrai (Gerkena, 2007, Bibliotēku likums, 1998), līdz ar informācijas daudzveidību palielinās arī bibliotekāro pakalpojumu dažādības nepieciešamība.

Pārejot no informācijas sabiedrības uz zināšanām balstītu sabiedrību aizvien vairāk uzsver bibliotēkas kā sabiedrības zināšanu bāzi. Jaunāko bibliotēku sadarbības tendenču aktīvs pētnieks A. Vilks (2006, 328. lpp.) atzīmē bibliotēku apmeklētāju pieprasījuma pieaugumu “.. pēc atbalsta izglītībai no pamatskolas līdz doktorantūrai”. Viņš arī norāda uz bibliotēku pieaugošo lomu pieaugušo izglītībā kā mūžizglītības, kas “balstās uz iekšēju vajadzību vai ārēju faktoru izraisītu nepieciešamību iegūt un papildināt zināšanas un prasmes” (Cirvele, 2008, 16. lp.), pamatu. “Informācijas nodrošināšana un informēšana ir jebkura izglītības procesa pamatā, īpaši mūsdienās, kad patstāvīga mācīšanās, tālākizglītība un mūžizglītības iespējas ir sabiedrības prioritāte” (Cīrule, 2005, 7. lp.), bibliotēkas ar savu darbību un piedāvātajiem pakalpojumiem ir nozīmīga pašizglītības un pašmācības veicinātāja un iespēju krātuve (Тикунова, 2007). Turklāt pašvaldību publiskās bibliotēkas ir tuvākās atbalsta un sadarbības iestādes, kas nodrošina informācijas un to resursu dažādības pieejamību (Cīrule, 2005, 7. lp.).

Sociālo problēmu saasināšanās un iedzīvotāju diferenciācija aktualizē bibliotēku funkciju, kas atrodama vairāku bibliotēkzinātnes un bibliotekārās pedagoģijas pētnieku darbos – sociālo funkciju, tās aspektu paplašināšanos, tā pastāv līdzās citām bibliotēku funkcijām, kā arī ir bibliotēku darbības virzienu summa. Arī Latvijas Universitātes pasniedzējs A. Vilks norāda uz bibliotēkas uzdevumu sociālo aspektu – bibliotēku kā “iedzīvotāju brīvā laika kvalitatīvu” pavadīšanas vietu, kā arī digitālās plaisas pārvarēšanas atbalsta punktu mazaizsargātajai sabiedrības daļai (Vilks, 2006, 328. lpp., Gerkena, 2003). Krievu zinātniece I.P. Tikunova (И.П. Тикунова) norāda, ka sociālās funkcijas esamība un pieprasījums norāda uz bibliotēku pedagoģiskās darbības nepieciešamību. Izmaiņas funkcijās ietekmē visu bibliotēku struktūrvienību darbu, savukārt iekšējās, slēptās funkcijas – informacionālā, pedagoģiskā, rekreatīvā (radošā), saglabāšanas – ir savstarpēji saistītas un noteiktas, ja kāda no tām tiek zaudēta vai netiek pildīta, tad samazinās iespēja izpildīt citu. No otras puses iekšējā sociālā funkcija veido ārēji vienotu un spēcīgu bibliotēkas ietekmi uz sabiedrības locekļiem, līdz ar to bibliotēka spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības dzīvē un attīstībā (Тикунова, 2007, Gerkena, 2003).

Mainoties sabiedrībā valdošajiem procesiem, tiek izvirzītas aizvien jaunas prasības bibliotēku darbam, vēsturiskā skatījumā – pāreja no krājumorientētas uz lietotājorientētu kultūras institūciju, šobrīd dominē sociālais aspekts, bibliotēkas pameklētāju sociālo vajadzību un komunikāciju apmierināšana.

Izmantotie informācijas avoti

  1. Bibliotēku likums. (1998). Rīga: VSIA „Latvijas Vēstnesis”. Skatīts 2010. gada 20. martā http://www.likumi.lv/doc.php?id=48567
  2. Cīrule S. (2005) Publiskā bibliotēka Latvijas laukos: sadarbības partneris izglītības procesos.
  3. Cirvele R. (2008). Publisko bibliotēku lietotāju apmācība kā bibliotēkas pakalpojums: bakalaura darbs. Rīga: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa, 75 lp.
  4. Gerkena V. (2003). Mūsdienu bibliotekārās apkalpošanas pamattendences. Platforma. Rīga: Zinātne, 152. – 159. lpp. ISBN 9984-698-55-6.
  5. Gerkena V. (2007). Mūsdienu bibliotekārās apkalpošanas pamattendences: promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Universitāte, 16 lpp.
  6. International Encyclopedia of Information and Library Science (2003). Ed. J. Feather, P. Sturges. 2nd ed. London, U.K.: Routledge, 688 p. ISBN 0–415–2590–0.
  7. Mūžizglītības aktuālās problēmas un bibliotēku loma zināšanu sabiedrībā. (2008). Rīga: Datorzinību centrs, 231 lpp. ISBN 978-9984-655-26-9.
  8. Sporāne B. (2002) Publiskās bibliotēkas misija informācijas sabiedrībā. Bibliotēka un sabiedrība, 3, 56. – 73. lpp. ISSN 1407-2157.
  9. Vilks A. (2006). Bibliotēkas – jaunās identitātes. Informācijas vide Latvijā: 21. gs. sākums. Rīga: Zinātne, 322.-335.lpp. ISBN 9984-767-88-4.
  10. Žukovs L. (1999). Pedagoģijas vēsture: pamatkurss. Rīga: RaKa, 303 lpp. ISBN 9984-15-096-8.
  11. Тикунова И.П. (2007). Педагогическая деятельность библиотек. S.l: Персональный сайт И.П. Тикуновой. Skatīts 2010. gada 28.martā http://tikunova-i.narod.ru/ni/ped_deyat.htm

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s