Kas izglābs RSS?

© Sanita Malēja, 2013

Vēlā trešdienas vakarā tīmekli pāršalca ziņa par Google Reader likvidāciju. Google jau saņēmusi ne mazums kritikas no vietējiem un ārzemju lietotājiem, kas izsaka sašutumu un skumjas par iemīļotās lietotnes aiziešanu. Spriežot pēc reakcijas, tīmekļa lietotāji dalās divās frakcijās – vieni, kas stāv un krīt par RSS, otriem tā ir pirmā dzirdēšana. Kamēr pirmajiem RSS ievērojami atvieglo dzīvi, saprotams, ka pastāv arī citi efektīvi informācijas ieguves veidi. Par RSS praktisku izmantošanu Ella Juhņeviča emuārā ir rakstījusi jau iepriekš. Taču šoreiz par to, kāpēc RSS pēc būtības alternatīvu nemaz nav.

Divos vārdos par RSS

Iedomājieties situāciju, kad sekojat, piemēram, emuāram Maltīte.lv. Jums patīk gatavot, receptes šķiet interesantas un kvalitatīvas, un vēlaties saņemt informāciju katru reizi, kad tiek publicēts kaut kas jauns. Viss, ko atliek izdarīt, ir atrast RSS ikonu, pievienot adresi savam RSS lasītājam un voilā! Gatavs!

RSS ikona

Latvijas lielākā bibliotēku nozares emuāra jubilejas svinības!

Tāpēc, ka topam lielāki.
Tāpēc, ka augam skaistāki.
Un tāpēc, ka esam sasnieguši
Latvijas bibliotēku blogosfērā
visnotaļ cienījamo divgadi…

Ar jūsu atbalstu, ticību un ne bez spīta mūsu ceļš vedis augšup pa grāmatu serpentīnu un cauri pikseļu džungļiem. Pieturoties labākajām tradīcijām un sekojot iepriekšējiem paraugiem, arī šogad atskatīsimies uz padarīto un svinēsim plānoto, taču šoreiz – klātienē! Šonedēļ, kad sekcija jau sasniegusi pilnu četru gadu vecumu un emuārs – apaļo divnieku, entuziasma pilni aicinām pievienoties draugus un labvēļus LBB JSS emuāra jubilejas svinībām! Jau šo piektdien, plkst. 19:00, ar tauriņiem vēderā un riekstiņiem kabatā krodziņā ALEhouse.

P.S. Būs kūka!!!
P.S.S. Vietas izvēle nav nejauša. Baumo, ka drīzumā
šeit parādīsies “bibliotekāru iecienītais”…

Un bibliotekārs tapa sieviete

© Sanita Malēja, 2013

Femīnais bibliotekāra stereotips ir plaši pazīstams ne tikai amerikāņu popkultūrā, bet arī Latvijā (kur priekšstati patiesi arī balstās skaitļos). Ne mazums bibliotēkzinātnes pētījumu ir balstīti pieņēmuma apstiprināšanā par dzimuma ietekmi uz informācijas pakalpojumiem, profesijas izvēli, sniegumu, atalgojumu u.c. Taču šoreiz ne par sekām, bet gan sākumu Amerikā.

Djūijs sniedz iespēju sievietēm

Melvils Djūijs tiek dēvēts par Amerikas bibliotēku pionieri, kurš “vainojams” pie straujās bibliotekāra profesijas attīstības 20. gadsimta sākumā. Lai gan vislabāk viņš ir zināms kā Djūija decimālās klasifikācijas sistēmas izstrādātājs, līdztekus jāmin viens no viņa ievērojamākajiem devumiem – iniciatīva atvērt bibliotekāru skolu tagadējā Kolumbijas Universitātē 1887. gadā. Darbu toreizējā Kolumbijas koledžā Djūijs bija uzsācis tikai dažus gadus iepriekš – laikā, kad sievietes izglītoties varēja vienīgi īpašās sieviešu koledžās (1). Viņa pirmajā izveidotajā bibliotekāru klasē pieteicās 20 cilvēki, no kuriem 17 bija sievietes. Lai gan šis devums ir atzīstams, interesanti ir iemesli, kādēļ Djūijs tik ļoti iestājās par bibliotekārēm-sievietēm. Vai viņam tiešām rūpēja sieviešu tiesības uz izglītību un darbu?

Melvils Djūijs jaunībā

Nenoliedzami viņš uzskatīja, ka sievietes ir labi piemērotas amatam, jo spēja salasāmi un glīti rakstīt, aizpildīt kartītes, viņas bija pacietīgas un spēja ilgstoši sēdēt, kā arī neradīja liekus sarežģījumus (2). Šie kalpoja par Djūija trīs galvenajiem oficiālajiem argumentiem, pamatojot nepieciešamību ielaist sievietes bibliotekāra profesijā. Taču izrādās, ka Djūijam ir bijusi palaidņa reputācija, par ko liecināja sūdzības par centieniem pieskarties un skūpstīt savas kolēģes – sievietes. Šīs viņa personības šķautnes detalizēti ir aprakstītas viņa biogrāfijā „Nevaldāmais reformators: Melvila Djūija biogrāfija” (kurā daļēji var ieskatīties Google Books). Karjeras laikā viņam ir nācies atkāpties no vairākiem augstiem amatiem, ne tikai seksuāla rakstura pārkāpumu, bet arī rasistiskās un antisemītiskās attieksmes dēļ. 1906. gadā viņš pat tika padzīts no viņa paša dibinātās Amerikas Bibliotēku asociācijas (American Library Association, ALA), kad grupiņa sieviešu bibliotekāru sūdzējās par Djūija uzmākšanos konferenču laikā (1). 1876. gadā ALA dibināja 103 cilvēki – 13 sievietes un 90 vīrieši, Djūijs to starpā. Te var minēt interesantu faktu – arī slavenais mīlētājs (un bibliotekārs) Kazanova 13 savas dzīves labākos gadus aizvadīja, strādājot pie kāda vācu izcelsmes grāfa, Bohēmijas reģionā tagadējā Čehijas teritorijā.

Grupas foto: ALA 21. gadskārtējā konference, kas notika Atlantā no 1899. gada 8. līdz 13. maijam un pulcēja vairāk nekā 200 bibliotekāru no visas Amerikas.
Vidū ar bārdu Melvils Djūijs.

Bibliotēka ir sociālais tīkls

© Sanita Malēja, 2013

Ieskatoties Bibliotēku likumā, redzam, ka krājuma veidošana un uzturēšana ir pasludināts par galveno bibliotēku uzdevumu. Bet kam gan būtu vajadzīgas bibliotēkas, ja tās veiktu tikai likumā noteiktās funkcijas? Ko bibliotēkas reāli dara, lai izdzīvotu un attaisnotu savu esību (lasi – piešķirto finansējumu)?

Bibliotēka ir informācijas, kultūras, zināšanu un sociālais centrs. Sabiedrībā bibliotēka ir kultūras vērtību nesēja. Ja paskatāmies kultūras kanonā – tas atspoguļo visdažādākās Latvijas kultūrai raksturīgās vērtības, kas apkopotas septiņās nozarēs. To vidū ir ne tikai literatūra [par un ap kino, mūziku, skatuves mākslu, tautas tradīcijām u.c.], bet arī kino, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas u.c. Tas, kā bibliotēkas kā kultūras vērtību nesējas, tiek galā ar šo bagātību nodošanu sabiedrībai informācijas pārpilnajā laikā ir cits stāsts. Taču nenoliedzami ir bibliotēku centieni būt aktuālām tā, lai viņu darbība tiktu atzīta ne tikai par interesantu, bet arī auglīgu esam. Tā, lai sabiedrības acīs bibliotēkas viennozīmīgi atspoguļotu starp bibliotekāriem tik daudzkārt citēto Raiņa atziņu “pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Attēls “Community Day” izmantots saskaņā ar
Creative Commons licenci BY-NC-ND

Mēs dzirdam no bibliotekāriem visapkārt, ka bibliotēka jau sen vairs nav grāmatu apmaiņas punkts, ka papildus tiešajām krājuma apstrādes funkcijām tiek nodrošinātas iespējas izzināt, pulcēties un biedroties. Ātrumā mēģinot apkopot bibliotēku reāli veicamos darbus, sanāk šādi: apstrādāt krājumu, apkalpot lietotājus, nodrošināt pieeju internetam, organizēt tikšanās ar rakstniekiem, nodrošināt iespēju apgūt rokdarbus un valodas, organizēt izglītojošas lekcijas, seminārus un citus pasākumus, veidot izstādes, dalīties ar saviem ceļojumu iespaidiem un aicināt to darīt citus utt.

Un tomēr, ja pamēģinām skatīties uz bibliotēku ne kā uz vietu, kas nodrošina vienīgi pakalpojumus vai apstākļus cilvēku darbībai, izklaidei vai informācijas ieguvei? Nekas no tā nebūtu iespējams, ja nebūtu sabiedrības (kopienas) jeb cilvēku, kas to apmeklētu. Veicot augstākminētos uzdevumus, bibliotēka nefunkcionē kā institūcija, bet gan kā dzīvs organisms. Nepārtrauktā kustībā tiek savienoti, izjaukti un apvienoti kopienās cilvēki un to intereses, veidojot sociālos tīklus un būvējot bibliotēku kā Vienu.