Austrālijas pieredzes analīze informācijpratības veidošanā

25 Mai

© Margarita Dankova, Elīna Sniedze un Rasa Sausiņa, 2012

Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, sabiedrībai pieejamās informācijas klāsts ar katru dienu strauji palielinās, un šajā situācijā par īpaši svarīgām kļūst katra indivīda informācijpratības prasmes – indivīdam ir jāprot atrast, novērtēt, apstrādāt, pielietot, sintezēt informāciju, orientējoties milzīgā informācijas resursu un informācijas apstrādes rīku daudzumā. Tā kā savas informacionālās vajadzības mums nākas apmierināt katru dienu un dažādiem nolūkiem, no informācijpratības prasmēm kļūst atkarīgi indivīda panākumi gan studijās, gan darbā, gan arī dažādos ikdienas sadzīves jautājumos. Turklāt no sabiedrības informācijpratības prasmēm kopumā vislielākā mērā ir atkarīga arī valsts un pasaules sabiedrības attīstības. Taču, tāpat kā ekonomiskā attīstība, arī informācijpratības līmenis pasaulē ir nevienmērīgs, un attīstība pasaules valstīs notiek ar dažādu ātrumu, atkarībā no katras valsts iekšējiem informācijpratību veicinošiem un kavējošiem faktoriem, it īpaši atkarībā no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa. Var secināt, ka informācijpratības līmenis un attiecīgās valsts attīstības līmenis savstarpēji ietekmē viens otru. Šajā rakstā tiks aplūkoti Austrālijas informācijpratības un tās attīstības labas prakses piemēri.

Foto: Kim Tairi

Attēls no Flickr.com izmantots
saskaņā ar Creative Commons licenci BY-NC-SA

Labas prakses piemēri

Austrālija ir valsts ar pozitīvām ekonomiskām attīstības tendencēm. Turklāt, šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem Austrālijā ir arī iedzīvotāju informācijpratība. Lai gan informācijpratības definīcija, kuru 1989. gadā piedāvāja Amerikas Bibliotēku asociācija (American Library Assocation – ALA) un kura šobrīd ir visbiežāk citēta literatūrā, tika radīta Ziemeļamerikā, tā tiek plaši izmantota arī Austrālijā: “Par informācijpratīgu tiek uzskatīts cilvēks, kurš ir spējīgs saprast, kad viņam ir nepieciešama informācija un kurš prot atrast, novērtēt un efektīvi izmantot šo informāciju” (7). Precīzāk – Austrālijā informācijpratība tiek definēta kā zināšanu un kompetenču kopums, kuri palīdz studentiem apzināties informācijas nepieciešamību, atrast informāciju un novērtēt to, kā arī izmantot nepieciešamo informāciju visefektīvākā veidā (8). Austrālijā informācijpratības jēdziens ir tuvs mūžizglītībai – pat oficiālajos dokumentos mūžizglītībā centrālo lomu atvēl informācijpratībai (3). Austrālijā tiek organizētas daudzas tiešsaistes apmācības un piedāvāti dažādi rīki informācijpratības attīstībai, piemēram:

Gandrīz visas no šīm pamācībām veido un uztur Austrālijas universitātes. Taču Austrālijas universitātes neaprobežojas tikai ar tiešsaistes pamācību izveidošanu, tās izstrādā arī dažādus ar informācijpratību saistītus kursus. Turklāt plašu atzinumu valsts augstākajā izglītības sistēmā ieguvuši 2000. gadā Austrālijas un Jaunzēlandes Informācijpratības institūta (Australian and New Zealand Institute for Information Literacy – ANZIIL) apstiprinātie informācijpratības standarti (8).

Austrālijā ir izstrādāti arī citi standarti, piemēram, Austrālijas Universitāšu bibliotēku padomes (Council of Australian University Libraries – CAUL) 2000. gadā izstrādātais “Informācijpratības standarts” (Information Literacy Standards), kā arī nozīmīgs ir Austrālijas Bibliotēku un informācijas asociācijas (Australian Library and Information Association – ALIA) “Informācijpratības priekšraksts visiem austrāliešiem” (ALIA Statement on Information Literacy for all Australians). Protams, Austrālijā ir izstrādāti arī vairums citu standartu, turklāt esošie standarti tiek regulāri atjaunoti, veidojot jaunos izdevumus (3). Nozīmīgs ir arī 2004. gadā izveidotais “Austrālijas un Jaunzēlandes Informācijpratības Struktūra: principi, standarti un prakse” (Australian and New Zealand Information Literacy Framework: principles, standards and practice), saskaņā ar kuru:

  • informācijpratīga persona apzinās vajadzības pēc informācijas un nosaka nepieciešamās informācijas veidu un apjomu;
  • informācijpratīga persona atrod nepieciešamo informāciju efektīvi un prasmīgi;
  • informācijpratīga persona kritiski izvērtē informāciju un informācijas izguves procesu;
  • informācijpratīga persona pārvalda atlasīto vai radīto informāciju;
  • informācijpratīga persona izmanto esošo un jauniegūto informāciju, lai konstruētu jaunas koncepcijas vai radītu jaunu izpratni;
  • informācijpratīga persona izmanto informāciju ar izpratni un zināšanām par kultūras, ētikas, ekonomikas, tiesību un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz informācijas izmantošanu (1).

Kā var secināt no iepriekš minētās situācijas izpētes, nozīmīgākās Austrālijas organizācijas, kuras nodarbojas ar informācijpratības attīstīšanu ir:

  • ALIA;
  • ANZIIL;
  • CAUL;
  • ASLA (Australian School Library Association, tulk. latviešu val. – Austrālijas Skolu bibliotēku asociācija);
  • u.c. (3)

Liela uzmanība Austrālijā tiek pievērsta arī bibliotekāru un informācijas speciālistu apmācībām. Ar to nodarbojas:

  • ANZIIL Professional Development Group;
  • QULOC Information Skills and Services Working Party;
  • CAVAL/CRIG Seminar Committee: Information Literacy;
  • u.c. (3)

Šīs izveidotās grupas nodarbojas ar dažāda līmeņa speciālu aktivitāšu un pasākumu organizēšanu, kuras palīdzēs bibliotekāriem un informācijas speciālistiem attīstīt viņu profesionālās prasmes un iemaņas, tādējādi palīdzot viņiem apmācīt pašus lietotājus (3).

1. piemērs

Jebkurā valstī veselības aprūpe ir viens no būtiskākajiem sabiedrības jautājumiem, un līdz ar to katra valsts cenšas maksimāli uzlabot medicīnas speciālistu sagatavošanas līmeni. Arī Austrālija nav izņēmums. Lai attīstītu studentos izpratni par informācijas resursu, zinātniskās literatūras un pētījumu analīzes un izvērtēšanas nozīmīgumu, tika izstrādāts studiju kurss “Informācijpratība medmāsām”, kas tika ieviests piecās Austrālijas universitāšu filiālēs un tika pasniegts pirmā kursa medicīnas zinātnes studentiem. Īpaši nozīmīgi bija ieviest šo studiju kursu tieši pirmo kursu studentiem, jo tas palīdz viņiem tikt galā ar tādiem būtiskiem jautājumiem kā plaģiāts, kritiskā domāšana, zinātnes vērtību izpratni utt. (6)

Ideja par šī kursa izstrādes nepieciešamību radās pasniedzēju uztraukuma dēļ par studentu informācijpratības līmeni. Piemēram, izrādījās, ka trešā kursa students nenojauta par tādu informācijas resursu kā CINAHL un MEDLINE esamību un APA (American Psyhological Association) bibliogrāfisko atsauču sistēmu esamību, kā arī par to, kas ir plaģiāts (6).

Rezultātā 2001. gadā uz CAUL rekomendēto standartu pamata tika izstrādāta studiju programma ar nosaukumu “Informācijpratība medmāsām” un jau 2003. gadā šī programma tika iekļauta mācību plānā un tika piedāvāta studentu informācijpratības un informācijas pārvaldības apmācībai La Trobe universitātē. Programmas veiksmīgā realizācija kalpoja par pamatu citu bloku izveidē, kurus izmanto medicīnas darbinieku apmācībās (6).

Izstrādātais bloks balstījās uz tādiem CAUL standartiem kā:

  • Standarts 1. Informācijas nepieciešamības apzināšanās un nepieciešamā informācijas apjoma noteikšana.
  • Standarts 2. Efektīva un operatīva pieeja nepieciešamai informācijai.
  • Standarts 3. Kritiska informācijas resursu un to avotu izvērtēšana un informācijas iekļaušana esošajā zināšanu bāzē un vērtību sistēmā.
  • Standarts 4. Atlasītās vai radītās informācijas klasifikācija, glabāšana, apstrāde un pārstrāde.
  • Standarts 5. Zināšanu paplašināšana un pārstrāde vai jaunu zināšanu radīšana ar esošo vai jaunu zināšanu integrācijas palīdzību – individuāli vai grupas sastāvā.
  • Standarts 6. Ar informācijas izmantošanu un pieeju tai, ar rūpīgu informācijas apstrādi, kā arī ar ētikas un tiesību normu ievērošanu saistītu kultūras, ekonomikas, tiesību un sociālu jautājumu izpratne.
  • Standarts 7. Apzināšanās, ka mācīšanās visas dzīves garumā un visu pilsoņu dalība sabiedrības dzīves jautājumos nav iespējama bez informācijpratības (6).

Atbilstoši katram no šiem standartiem tika izstrādāti lekciju materiāli, uzdevumi un semināri, kā arī tika rosinātas diskusijas par būtiskām tēmām. Studentiem WebCT vidē tika piedāvāts vairums elektronisko resursu informācijpratības apmācībai, kuri atradās speciāli izveidotajā tīmekļa vietnē “Informācijpratība” (6).

La Trobe universitātes absolventi tiek uzskatīti par informācijpratīgiem speciālistiem. Šis studiju bloks tiek izmantots arī Medmāsu skolās, piemēram tādu studiju kursu ietvaros kā “Plaģiāts”, tādēļ var uzskatīt, ka šī programma tika realizēta veiksmīgi (6).

Austrālijā ir atzīmējams pozitīvs piemērs, kas attiecas uz pacientu informācijpratības veicināšanu – Valsts medicīnas informācijas dienests Viktorijas apgabalā virzīja Hartu par valsts slimnīcu pacientu tiesībām uz dalību ārstēšanās lēmuma pieņemšanā un medicīniskajā aprūpē: “Jūsu pienākums ir pilnā mērā piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kuri skar jūsu veselību, izmantot iespēju uzdot jautājumus un apspriest ārstēšanās metodes, lai saprastu, kas notiek” (5).

Informācijpratības apmācības programmu izstrādāja arī Grifitsas Universitāte. Tajā ir noteikts, ka informācijpratības apmācība paredz atbildības vienmērīgu sadali starp visiem izglītības sfēras darbiniekiem un informācijas piegādātājiem: “Efektīva informācijpratības apmācība ir atkarīga no kooperācijas starp informācijas jomas speciālistiem un atsevišķo, ar inovāciju ieviešanu studiju plānā saistītu disciplīnu ekspertiem, kuri sekmē informācijpratības izveidošanu” (4).

2. piemērs

Ne mazāk svarīga ir informācijpratības attīstība augstākajā izglītības sistēmā kopumā. Uzsākot studiju gaitas, studenti sastopas ar daudziem jauniem uzdevumiem, lielu informācijas daudzumu, kā arī vispār pielāgojas jaunai atmosfērai – vietai, cilvēkiem. Šādā situācijā īpaši būtiskas ir informācijpratības prasmes, kas palīdzēs šajā jaunajā atmosfērā orientēties. Taču 2003. gadā Jaunās Dienvidu Velsas štata Universitātes Akadēmiskās padomes (University of New South Wales – UNSW) rakstā tiek minēts, ka daudzi universitātē iestājušies studenti nav spējīgi kritiski izvērtēt informāciju no dažādiem avotiem, bieži rada plaģiātu, ir slikti pazīstami ar pētījumu ētisko aspektu un neprot izveidot bibliogrāfiskās atsauces izmantotajiem informācijas avotiem. Līdz ar to 2004. gada beigās universitātes Akadēmiska padome izdeva rīkojumu par tiešsaistes studiju kursa izstrādi informācijpratības prasmju attīstībai – “Informācijpratība ikvienam” (Enabling Library and Information Skills for Everyone – ELISE), kura mērķis bija izveidot informācijpratības zināšanu pamatus, lai studenti, balstoties uz šīm zināšanām un izmantojot tos savās tālākajās studijās, varētu iegūt augstāko izglītību UNSW un sasniegt atbilstošu informācijpratības līmeni. 2005. gadā UNSW bibliotēkā ELISE tika palaists pilotrežīmā. Tika pieņemts lēmums, ka šis kurss kļūs par pamatkursu, kas turpināsies arī citās informācijpratības programmās, kuras ir ciešāk saistītas ar konkrēto disciplīnu, atbilstoši ANZIIL standartiem (8).

Studiju kursa ELISE izstrādē ņēma dalību Prasmju veidošanas grupa, bibliotēka, Apmācību centrs, Mākslas koledžas komanda un Tehnoloģiju un izglītības attīstības centrs, tādējādi tas bija lielas komandas kolektīvais darbs. Izstrādājot šo studiju kursu, tika analizēti arī citi Austrālijas universitāšu labas prakses piemēri studentu informācijpratības attīstīšanā, piemēram, Melnburnas Universitātes izstrādātais mācību līdzeklis, kurš tika izveidots kā simbolisks emuārs. Balstoties uz šo ideju, ELISE izstrādātāji nolēma pasniegt mācību materiālu kā pirmkursnieka stāstu emuārā par savu pieredzi informācijpratības pamatprasmju apguvē. Jāpiebilst, ka šis mācību līdzeklis nebija plānots kā reāls emuārs, tam bija tikai vizuāli jāizskatās līdzīgi emuāram (8).

Pēc studiju kursa izstrādes, sistēmas izveides un tās testēšanas studentiem tika piedāvāti 8 paralēlas tiešsaistes kursu ELISE versijas (“ELISE sociālajām zinātnēm”, “Zinātniskā ELISE” utt.), kuri arī tika izveidoti izmantojot WebCT (8).

2005. gadā ELISE kursam reģistrējās 9 746 pirmkursnieki, kuri tika apmācīti dažādos paralēlos ELISE kursos. 5 531 (56,75%) studenti no piereģistrējušos studentu skaita veiksmīgi nokārtoja gala pārbaudes darbus, 408 (4,19%) nespēja sekmīgi nokārtot pārbaudes darbu, bet 3 807 (39,06%) neuzdrošinājās kārtot pārbaudes darbu. Jāpiebilst, ka studiju kurss tika pasniegts gan pirmajā, gan otrajā semestrī, un pirmajā semestrī pārbaudes darbu veiksmīgi nokārtojušo studentu skaits bija ievērojami lielāks nekā otrajā semestrī, kurā liela daļa studentu nolēma nekārtot pārbaudes darbu vispār. To var izskaidrot ar faktu, ka otrajā semestrī studenti parasti ir noslogoti ar citu studiju kursu pārbaudes darbiem (8).

Lai gan atsauksmes no pašiem studentiem bija dažādas, tai skaitā arī negatīvas, jo daži studenti kursu uztvēra kā lieku un nevajadzīgu, kopumā kurss tika novērtēts pozitīvi. Studenti ar entuziasmu sniedza padomus kursa uzlabošanai un attīstīšanai. Savukārt 2006. gadā universitāte pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru pārbaudes darba izpilde šajā kursā kļuva par obligātu nosacījumu, lai students tiktu imatrikulēts (8).

3. piemērs

Informācijpratība nepieciešama ikvienam, un vide, kas to nodrošina, ir bibliotēka. Viens no bibliotēku veidiem, kas vēlas nodrošināt savus lietotājus ar informācijpratību, ir ziņu bibliotēka. Ziņu bibliotēkām ir divas galvenās funkcijas – asistēt žurnālistiem un vadīt dažādas peļņu veicinošas darbības ziņu organizācijās. Bez tam ir divu veidu ziņu bibliotēkas – avīžu un pārraižu ziņu bibliotēkas. Avīžu bibliotēkas darbojas ar dažāda mēroga avīzēm gan pašvaldību, gan nacionālajām, gan starptautiska mēroga. Pārraides bibliotēkas darbojas televīzijas un radio organizācijās, bet ir sastopamas arī citu veidu ziņu bibliotēkas, kas darbojas ar dažādām žurnālu organizācijām (2).

Ziņu bibliotēkās bibliotekāri uzskata, ka žurnālistiem būtu nepieciešamas informācijpratības iemaņas. 2003. gadā tika veikts pētījums “Informācijpratība un ziņu bibliotēkas: izaicinājums attīstīt informācijpratības instrukciju programmas speciālā bibliotēku vidē” (Information literacy and news libraries: the challenge of developing information literacy instruction programs in a special library environment). Iemesls šim pētījumam bija vēlme noskaidrot situāciju ziņu bibliotēkās. Pētījumā tika uzdoti pieci jautājumi:

  1. Kādas informācijpratības iemaņas nepieciešamas žurnālistam?
  2. Kādi faktori motivē ziņu bibliotekārus iepazīstināt ar informācijpratības instrukcijām?
  3. Kādi resursi ziņu bibliotēkām nepieciešami, lai nodrošinātu informācijpratības instrukcijas?
  4. Kādas mācību metodoloģijas ir piemērotas ziņu bibliotekāriem, lai pielietotu tās, mācot žurnālistiem informācijpratības iemaņas?
  5. Kāpēc tēma par mācību nodrošināšanu žurnālistu darbavietās bieži vien netiek ievērota?

Pētījums tika veikts interneta vidē, izsūtot elektronisku aptauju apmēram 500 NEWSLIB-L ziņu listes dalībniekiem Austrālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pētījuma rezultāti un literatūras apskats tika izmantoti, lai atbildētu uz iepriekš minētajiem jautājumiem, kuros izteiktas nozīmīgākās problēmas, piemēram, nepieciešamība pēc apmaksātām apmācībām darba vietās, jo daudzviet netiek apmaksātas šāda veida apmācības, vai braucieni uz konferencēm, kurās tiek dota iespēja celt savu kvalifikāciju, kā arī uzlabot darba kvalitāti (2).

Galvenais pētījuma rezultāts ir faktoru identificēšana, kas ietekmē plānošanu, kārtošanu, novērtēšanu un apmācību, kā arī informācijpratības instrukciju izveide, lai ziņu bibliotekāri varētu apmācīt žurnālistus. Viens no pētījuma rezultātiem ir modeļa ieviešana, kas var tikt lietots, lai identificētu kompetences standartus individuāliem žurnālistiem ziņu aģentūrās (2).

Secinājumi

Austrālija ir viena no attīstības valstīm ar pozitīvām ekonomiskās izaugsmes tendencēm. Iespējams, tas ir viens no cēloņiem, kas palīdz šai valstij veiksmīgi realizēt informācijpratības attīstību gan studentiem, gan bibliotekāriem, gan visiem valsts pilsoņiem kopumā. Valstī tiek realizēti dažādi projekti, izstrādāti standarti, organizētas apmācības informācijpratības attīstīšanai. Turklāt īpašu nozīmi informācijpratības attīstīšanā piešķir augstākajās izglītības iestādēs, kuras izstrādā speciālus studiju kursus un programmas saskaņoti ar informācijpratības standartiem. Taču viena no pozitīvākajām tendencēm Austrālijā informācijpratības attīstības veicināšanā ir organizētās apmācības un projekti, kas iziet ārpus augstākās izglītības iestādēm un tādējādi sekmē visu valsts iedzīvotāju informācijpratību prasmju attīstīšanu.

Vairumu no šiem pasākumiem ir iespējams ieviest arī Latvijā, taču, protams, tas paredz zināmu finansējuma nepieciešamību, kā arī valsts atbalstu nacionālajā līmenī, lai sekmētu informācijpratības attīstību un tās apguvi ne tikai augstākās izglītības iestādēs, bet arī sabiedrībā kopumā, lai veidotu sabiedrībā apziņu, ka informācijpratība ir nepieciešama jebkuram cilvēkam, lai veiksmīgi mācītos, strādātu un risinātu ikdienas sadzīves jautājumus.

Izmantotie informācijas avoti

  1. Australian and New Zealand Information literacy framework: principles, standards and practice [online]. Australian and New Zealand Institute for Information Literacy, 2004 [cited 2012-03-17]. Available: here.
  2. Bradley, F.Information literacy and news libraries: the challenge of developing information literacy instruction programs in a special library environment [online]. 2003 [cited 2012-03-17]. Available: here.
  3. Peacock, J. Australia. Information Literacy: An International State-of-the-Art Report [online]. 2007 [cited 2012-03-17]. Available: here.
  4. Информационные навыки в высшем образовании [онлайн]. Аналитический Обзор Международных Тенденций Развития Высшего Образования, 2003. Доступно: здесь.
  5. Каллен,Р. Расширение возможностей пациентов за счет обучения информационной грамотности в сфере здравоохранения. Информационная Грамотность: Международные Перспективы. Секция информационной грамотности ИФЛА, Москва : МЦБС, 2010, стр. 75-[100]. ISBN 978-5-91515-031-6. Доступно также: здесь.
  6. Кох, Б., Портер, С., Форсайт, Б. Введение курса информационной грамотности на факультете подготовки медсестер. Информационная Грамотность: Международные Перспективы. Секция информационной грамотности ИФЛА, Москва : МЦБС, 2010, стр. 113-[132]. ISBN 978-5-91515-031-6. Доступно также: здесь.
  7. Кэмпбелл, С. Определения понятия информационной грамотности в XXI веке. Информационная Грамотность: Международные Перспективы. Секция информационной грамотности ИФЛА, Москва : МЦБС, 2010, стр. 26-[40]. ISBN 978-5-91515-031-6. Доступно также: здесь.
  8. Тантионгко, Р., Эвисон, Л. Базовые библиотечные и информационные навыки: общие основы для студентов. Информационная Грамотность: Международные Перспективы. Секция информационной грамотности ИФЛА, Москва : МЦБС, 2010, стр. 149-[170]. ISBN 978-5-91515-031-6. Доступно также: здесь.

Pētījums veikts studiju kursa “Informācijpratība” ietvaros.

About these ads

Izsaki viedokli!

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: